SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Izstrādājot darbu, autors ir nonācis pie šādiem secinājumiem:
1. Pilsonība ir tiesiska saite, kas saista indivīdu ar valsti. Savukārt indivīda pilsonību nosaka likums „Par pilsonību”. Pilsonība ir arī kā atslēga indivīda pilnvērtīgai līdzdalībai Latvijas Republikas politiskajā dzīvē.
2. Valsts nevar eksistēt bez stabiliem pastāvīgiem sakariem ar saviem iedzīvotājiem, kuru vairākums ir valstij uzticīgi pilsoņi. Savukārt, valsts garantē saviem pilsoņiem visaugstāko iespējamo tiesību kompleksu, kas tādā apjomā nav pieejams tiem, kas nav pilsoņi.
3. Pilsoņa galvenās tiesības un pienākumi – katrā valstī pastāv noteikta normu sistēma, kura regulē valsts pilsoņu tiesības un pienākumus un viņu attiecības ar valsti. Pilsoņa tiesību un pienākumu kopums dod viņam lielākas iespējas, nekā tiem kuri nav LR pilsoni. Latvijas pilsoņu tiesības ir nostiprinātas LR Satversmē.
4. Pēc autora domām nav pieļaujams tāds fakts, ka pilsonības jautājums kļūst par lēta populisma objektu, starp radikālajām partijām vai apvienībām, jo tas var vēl vairāk pasliktināt starpnacionālo, jeb etnisko konfliktu.
5. Neskatoties uz cilvēka gribu, pilsonības iegūšana notiek filiācijas ceļā. Tikai gadījumā ja ir jaukta laulība, vecāki var izvēlēties pilsonību savam bērnam. Bet ja gadījumā vecāki ir pilsonis un apatrīds, tad bērnam vienmēr būs piešķirta vecāka - pilsoņa pilsonība un nekāda gadījumā - apatrīda statuss.
6. Autors piekrīt domam, ka domicila cenzs vajadzīgs tam, lai iestātos kaut kāda personīga saikne ar valsti, kuras pilsonību persona grib iegūt, un lai valsts savukārt arī spētu izdarīt soli personas pusē, piemēram, nodrošināt darba vietu.
7. Naturalizācijas process nenozīmē, ka tas ir vienkārši formalitāte, kas saistīta ar ierēdņu darbu. Lai iegūtu Latvijas Republikas pilsonību, pretendentam jāatbilst noteiktiem nosacījumiem, kā arī jānokārto likumos minētus eksāmenus.
9. Autors piekrīt viedoklim, ka Saeimas deputātiem nedrīkst būt dubultpilsoņiem un izlemt no kuras pilsonības atteikties, kuru paturēt, kaut vai tādēļ, ka tauta ir nodevusi daļu no savas suverenitātes šo simts tautas priekšstāvju rokās un viņi pārstāv visu Latvijas tautu. Nav pieļaujams, ka cilvēkam, kurš pārstāv Latvijas intereses, ir arī kādas citas valsts intereses.
10. Autors piekrīt, ka „Pilsonības likumā” ietvertie nosacījumi, kuru dēļ noraida atteikšanos no pilsonības, ir pamatoti, jo tās tomēr ir saistības ar valsti. Persona pārtrauc tiesisko saikni ar valsti, bet viņam kā pilsonim Latvijā ir pilsoņa tiesības un pilsoņa pienākumi un, ja jau tiek izmantotas vai vismaz pastāv iespēja izmantot tiesības, ir jāizpilda pienākumi attiecībā uz valsti. Tiesisko saikni veido abpusējas tiesības un pienākumi un abām pusēm tie ir jāizpilda.
…
