Autors uzskata, - lai operatīvi reaģētu uz noziedzīgiem nodarījumiem, potenciālo notikuma aculiecinieku, cietušo, aizdomās turēto, apsūdzēto liecība ir visizplatītākais un kvalitatīvi vissvarīgākais pierādījumu avots visās krimināllietās. Mūsu valsts likumdevējs liecinieku ir definējis Kriminālprocesa likuma (turpmāk tekstā KPL) 109. pantā kā „(...)persona, kura likumā noteiktajā kārtībā uzaicināta sniegt ziņas (liecināt) par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem.” 1 Savukārt pēc Eiropas Padomes Civiltiesību konvencijas 6. paragrāfa definīcijas - liecinieks ir jebkura persona, kurai ir ziņas attiecībā uz faktiem, kas ir svarīgi krimināltiesvedības sistēmai.2 Autors domā, ka vistriviālāko skaidrojumu sniedz juridiskās terminoloģijas vārdnīca, t.i., ka liecinieks ir ”persona, kurai var būt zināmi kaut kādi fakti, kas jāizdibina konkrētajā lietā”3. Autors uzskata, ka Latvijas likumdevējs ir devis konstruktīvāku formulējumu, jo definīcijā ir iekļāvis jēdzienu „apstākļiem”, kas ir būtiski, jo liecinieks sniedz ne tikai ziņas par noteiktu atgadījumu noteiktā laika posmā, bet arī par parādību kopumu, nosacījumiem, kas ietekmē tā norisi.
KPL 127. panta 1.daļā ir noteikts: „pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai.” …