Divdesmitā gadsimta beigās Eiropas politiskajā kartē notika straujas izmaiņas, kas izraisīja ģeopolitiskās, ideoloģiskās transformācijas. Pēc ilgstošas pauzes Eiropas kartē parādījās valstis, kurām bija sava nacionāla pagātne, kā Baltijas valstis.
Latvija vienmēr bijusi etniski neviendabīga valsts, kurā vajadzējis kopā sadzīvot dažādām tautībām. Starpetniskas attiecības bijušas dažādas, sākot ar draudzīgu līdzās pastāvēšanu, līdz savstarpējai neiecietībai. Latvijā jau no neatkarīgas valsts izveidošanas brīža parādās jautājums par nacionālas minoritātes statusu un tiesībām jaunajā valstī. Mazākumtautību jautājums tajā brīdī nebijis jauns un iepriekš neeksistējošs jautājums.
Jau Pirmajā Latvijas Republikā minoritāšu jautājums bijis svarīgs un sarežģīts . Atšķirība no mūsdienu situācijas, 20. gadsimta pirmajā pusē, vairākums Latvijā dzīvojošo krievu , nebija apmierināti ar Krievijas Impērijā eksistējošo politisko iekārtu, kā arī daudzi Latvijā dzīvojušie krievi nepieņēma PSRS izveidošanu par leģitīmu un uzskatīja Latviju par savu dzimteni, pieņemot tās pilsonību, un aktīvi piedalījāties politiskajā dzīvē.
Mūsdienu Latvijā dzīvojoši krievi bieži tiek asociēti ar PSRS okupāciju un represijām. Gan presē, gan televīzijā, gan ikdienas dzīvē krievi bieži tiek asociēti ar tām nelaimēm un bēdām, kuras notika ar daudzām mazām tautām ilgajā PSRS pastāvēšanas periodā. Latviešu draugu un pazīstamo cilvēku dzīvesstāstos, ko labprāt kolekcionēju, dominējošais temats ir latviešu tautai 20. gadsimtā nodarītās sāpes, sabrukušie sapņi, prieks un bezrūpīga vienas etniskās kultūras un valodas ikdienas dzīve. Cik bieži emocionālais faktors, minētā trauma, kļuva par Latvijas etnopolitikas galveno motivāciju 90. gados un cik bieži PSRS stereotips traucē nacionālo jautājuma risināšanu.
Emocijas piemīt arī Latvijas t.s. krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Neskatoties uz to, ka šis jēdziens ir neprecīzs un paviršs vispārinājums, aiz kura slēpjas bagātas un interesantas poļu, ebreju, lietuviešu, ukraiņu un baltkrievu kultūras, ikdienā visi ir krievi un viņiem pretī barjeras otrajā pusē stāv aizvainotie latvieši. Vajadzība pēc pagātnes pieredzes aktualizācijas kļūst sevišķi aktuāla laikā, kad top un nostiprinās valsts jauna politiska iekartē.
Savā dramatismā tas ir ”lielisks” atskaites punkts Latvijas sabiedrības integrācijas procesā, kuru jāveido uz pagātnes konfliktu un aizspriedumu paliekām. ”Jūs okupējot nodarījāt mums pāri”, bet ”Jūs mums iedevāt pasi, kurā rakstīts, ka esam ārzemnieki savā dzimtenē, kuras valodu zinām - nevis latvieši, nevis Latvijas iedzīvotāji, bet aliens”.1
Rezultātā nākotnes dialoga veidošanā tiek stūrgalvīgi izmantotas pagātnes sāpju un PSRS etnopolitikas tradīcijas, ko absolūtisma tradīcijās uztur valsts un elite, nedzirdot nevalstisko organizāciju balsis. Šāda pagātnes argumentācija nav lietderīga Latvijas sabiedrības modernizācijai. Dažādu Latvijā dzīvojošo etnisko kultūru kapitālu, ekonomiskās un sabiedriskās aktivitātes, etniskās atšķirības ir nepieciešams integrēt kvalitatīvi jaunā nacionālā kopienā – Latvijas nācijā jeb tautā, par formulējumu varēsim strīdēties tad, kad citus saredzēsim kā sev līdzvērtīgus.
Latvijā dzīvojoši krievi, kā arī tie kuri uzskata krievu valodu par ģimenes valodu, atrodas ļoti neizdevīgā situācijā, jo trūkst cilvēku, kuri spētu saglabāt krievu (neviss padomju, kā to akceptē krievu prese Latvijā) kultūru valstī. Lielākoties priekšstats par krievu kultūras stāvokli Latvijā tiek veidots pēc audio- vizuāli dominējošā kriminālā slenga un filmām, par ko tik bieži ar sajūsmu balsī ziņo LNT diktors. Vai tiešam neatkarības gados joprojām ir izdevīgi veidot tādu tēlu? Varbūt neatkarību apziņā un rīcībā varētu sasniegt, aicinot savā kultūrā vietu ieņemt arī citām? Lielāka atvērtība pret citām kultūrām dod skaidrāku un stabilāku priekšstatu par savējo, kas pasaules daudzveidīgumā nekad nebūs tīri latviska, tāpat kā autentiska krievu kultūra ir politiķu mīts.
Padomju sistēmas sabrukums Latvijā izraisīja straujas sabiedrības strukturālās pārmaiņas un iepriekšējo komunikācijas kanālu iziršanu. Parasti viedoklis veidojas indivīdam aktīvi sazinoties ar citiem, kas ir iespējams vidējā līmeņa struktūrās (sabiedriskas organizācijas, asociācijas, interešu grupas, darba kolektīvi). Tā kā Latvijā šīs grupas ir vāji attīstītas, indivīdi nonāk pārmērīgā atkarībā no masu medijiem.
Mūsdienu Latvijā mediju ražotiem tēliem ir liela loma, jo vidējā līmeņa sociālas struktūras ir vāji attīstītas. Sociālajiem aktieriem nav iespēju izstrādāt kopīgus sociālos priekšstatus, kas atspoguļotu viņu reālo pieredzi. Prese ir organizēta sociāla institūcija, kurai ir vismaz ir ietekme.
Žurnālistiem, kā arī politiķiem ir leģitīmas tiesības piekļūt publiskajai sfērai un paust savu viedokli, bet atšķirībā no politiķiem, kuriem mūsu sabiedrība maz uzticas, žurnālistiem ir liela ietekmēšanas iespēja un uzticības pakāpe, jo tie jau no seniem laikiem ir uzskatāmi par ceturto varu, kura nav pakļauta valdībai, bet spēlē lielu lomu valsts politikas veidošanā.
Prese kultivē priekšstatus par sociālo realitāti un definē sociālo aktieru lomas. Pēdējie, savukārt, ir spiesti izmantot savā ikdienas dzīvē šos uzvedības modeļus, jo tie pretendē uz realitātes skaidrošanu.
Šobrīd Latvijā indivīdu identifikācija veidojas divās dimensijās: etniskā (latvieši- nelatvieši, jeb vairākos gadījumos – latvieši - krievi un pilsoņi - nepilsoņi ) un politiskā (pilsonis - valsts, indivīds - kolektīvs). Politiskajā līmenī abas dimensijas ir savstarpēji saistītas. Uzsvars uz kolektivitāti implicē indivīda sociālo izslēgšanu arī pēc etniskās piederības, uzsvars uz etnisko piederību paredz indivīda tiesību ierobežošanu par labu valsts varai, kura sevi definē kā etniskās identitātes “sargu”.2
Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas izveidojas divkopienu sabiedrība: latvieši un krieviski runājošie (jo padomju laikos nacionālā identitāte izpaudās valodā un kultūrā, bet tā kā krievu valoda un kultūra bija dominējošā, daudzas Latvijā mazāk pārstāvētas tautības pazaudēja iespēju attīstīt savu nacionālo valodu un kultūru un liela mērā identificē sevi ar krievu valodu). Veidojas divas atsevišķas informatīvas plūsmas. Latvijas krievu un latviešu prese un televīzija, kuras izmanto savu politisku ietekmi uz savu mērķauditoriju.
Sabiedrības veselumu nodrošina divi faktori: strukturālais faktors (sistēmas uzbūve) un normatīvais (sociālo aktieru adekvātie priekšstati par sabiedrību un savstarpējo mijiedarbību). Normatīvais konteksts ir sabiedriski politisko diskursu kopums, kas ir apritē sabiedriskajā sistēmā. Kopš septiņdesmitajiem gadiem komunikācijas pētnieki lielu uzmanību pievērš publiskajam diskursam, t.i., masas apziņas ietekmēšanai sociāli politiskajā sfērā, arī masu informācijas līdzekļos. Diskursa analīzes pieeja postulē, ka mediji ne tikai spēj veidot auditorijas dienas kārtību, bet arī piegādā auditorijai interpretācijas shēmas vēlamajai publiskā diskursa izpratnei. No medijiem auditorija smeļ modeļus realitātes interpretēšanai. 3
Politiskā spēka pielikšanas punkts ir cilvēka apziņa. Cilvēka apziņu ietekmē ar informāciju. Politiskā informācija ir tā, ko pielieto politikā. Šādu informāciju var izteikt dažādi, taču viens no ietekmīgākajiem sabiedrības apziņas ietekmējošiem veidiem notiek ar masu informācijas līdzekļu (turp. MIL) starpniecību.
Mūsdienu Latvijā mediju atražotajam diskursam ir disproporcionāli liela loma, jo vidējā līmeņa sociālās struktūras ir vāji attīstītas. Sociālajiem aktieriem nav iespējams izstrādāt kopīgus sociālos priekšstatus, kas atspoguļotu viņu reālo pieredzi. Prese ir organizēta sociāla institūcija, kurai ir samēra augsts diskursīvās kompetences un diskursīvo iespēju līmenis. …
