Mūža ieslodzījums ir bargs soda veids, kas tiek īstenots daudzās pasaules valstīs. Neskatoties uz to, ka simtiem tūkstoši cilvēku izcieš mūža ieslodzījuma sodu, tas netiek uzskatīts par globālu parādību.
Gan sabiedrībā, gan arī daudzu valstu penitenciārajās sistēmās pastāv uzskats, ka visas uz mūžu notiesātās personas arī pēc notiesāšanas un ievietošanas brīvības atņemšanas iestādē turpina būt sevišķi bīstamas, jo viņu izdarītie noziedzīgie nodarījumi ir smagāki un nežēlīgāki par pārējiem.No šāda uzskata izriet pieeja, ka uz mūžu notiesāto personu soda izciešanas režīmam ir jābūt īpaši stingram, maksimāli ierobežojot notiesāto tiesības uz saziņu gan ar ieslodzījuma vietas personālu, gan ar pārējiem notiesātajiem, gan arī ar tuviniekiem, nepiedāvājot iespēju iesaistīties pasākumos, kas varētu veicināt to problēmu novēršanu, kas izraisīja noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, viņu iespējamu atgriešanos sabiedrībā un spēju dzīvot likumpaklausīgu dzīvi.
Šobrīd mūža ieslodzījums Latvijā ir smagākais kriminālsods, kas izpaužas notiesātā piespiedu pastiprinātā izolācijā ieslodzījumu vietā, ilgstoši aizsargājot sabiedrību no šīs personas iespējamiem noziegumiem. Ilgstoši tādēļ, ka pastāvot tiesību aktos noteiktiem nosacījumiem, ir paredzēta iespēja atbrīvot personu no mūža ieslodzījuma. Pēc tiesiskā rakstura un citām juridiskajām pazīmēm mūža ieslodzījums būtiski neatšķiras no brīvības atņemšanas uz noteiktu laiku. Galvenā atšķirība ir mūža ieslodzījuma piemērošanā, soda izciešanas ilgumā, režīmā, ņemot vērā mūža ieslodzījuma izpildes īpašos nosacījumus un iespēju notiesātajam tikt atbrīvotam no soda izciešanas.
2014.gada 14.jūnijā stājās spēkā grozījumi Krimināllikuma 61.pantā, papildinot to ar sesto daļu, kura paredz, ka nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda nepiemēro, ja tas piespriests pilngadīgai personai par sevišķi smagu noziegumu, kas izdarīts pret personu, kura nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu, un ir saistīts ar seksuālu vardarbību.
Kopš 1996.gada 24.septembra, kad stājās spēkā Valsts prezidenta, Gunta Ulmaņa izsludinātais nāvessoda moratorijs, tad Latvijā par bargāko soda veidu tika noteikts mūža ieslodzījums. Starptautiskajos dokumentos mūža ieslodzījuma mērķis noteikts tāds pats kā jebkuras brīvības atņemšanas soda mērķis, no kā var secināt, ka starptautiskajos dokumentos prezumēta uz mūžu notiesātās personas atgriešanās iespēja sabiedrībā. Brīvības atņemšanas soda izpildei jebkurā gadījumā ir nepieciešama individuāla pieeja, īpaša uzmanība jāpievērš mūža ieslodzījuma izpildes plānošanai un izpildei, izpildes gaita ir jāpielāgo katra notiesātā individuālajām vajadzībām.Nevienā starptautiskajā dokumentā nav minēts, ka uz mūžu notiesātajām personām sods ir jāizcieš stigrākos soda izciešanas režīma apstākļos nekā pārējiem ar brīvības atņemšanu notiesātajiem, tikai pamatojoties uz piemēroto sodu - mūža ieslodzījumu.
Uz 2017.gada 31.decembri ieslodzījuma vietās atradās 3765 ieslodzītie un no to kopējā skaita 66 ieslodzītie (no tiem 58-notiesāti un 8-apcietināti (kam ar pirmās instences tiesas spriedumu ir noteikta mūža ieslodzījums)) ir sodīti ar brīvības atņemšanas sodu – mūža ieslodzījums, un starp ar mūža ieslodzījumu notiesātajiem ir viena sieviete, kas notiesāta ar mūža ieslodzījumu par savu bērnu ilgstošu kropļošanu, kā rezultātā divi bērni no trim mira. Latvijas cietumos mūža ieslodzījumu arī aizvada personas, kurām tiesa savulaik piesprieda nāvessodu, bet sakarā ar moratorija ieviešanu un izmaiņām normatīvajos aktos nāvessods aizstāts ar mūža ieslodzījumu. Latvijā mūža ieslodzījums tika un tiek piemērots par Latvijas Kriminālkodeksa 98.pantu (slepkavība) un 99.pantu (slepkavība pastiprinošos apstākļos) un Krimināllikuma 116., 117., 118., un 124.pantā minētajiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tiesu statistika liecina, ka 2004.gadā – 13 personām tiesa piespriedusi mūža ieslodzījumus, 2005.gadā – 8 personām, 2006.gadā – 2.personām, 2007.gadā – 4 personām, 2008.gadā – 5, 2009.gadā – 4, 2010.gadā – 4, 2012.gadā – 4, 2013.gadā – 1, 2014.gadā – 4, 2015.gadā – 1 un 2016.gadā – 1 personai.
Mūža ieslodzījums vīriešiem tiek izciests Daugavgrīvas un Jelgavas cietumā, bet vienīgā ar mūža ieslodzījumu notiesātā sieviete mūža ieslodzījuma sodu izcieš Iļģuciema cietumā.
Valstīs, kurās ir atcelts nāvessods, mūža ieslodzījums parasti ir maksimālais sods par sevišķi smagiem noziegumiem. Vairums valstīs uz mūžu notiesātās personas var tikt atbrīvotas izciešot noteiktu laiku cietumā un lūdzot nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu, bet ir arī valstis, kuras neparedz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu ar mūža ieslodzījumu notiesātajiem. Arī Latvijā ir paredzēta nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana pēc 25 cietumā pavadītiem gadiem, izņemot Krimināllikuma 61.pantā sesto daļu, kura paredz, ka nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda nepiemēro, ja tas piespriests pilngadīgai personai par sevišķi smagu noziegumu, kas izdarīts pret personu, kura nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu, un ir saistīts ar seksuālu vardarbību.
Ilgstoša izolācija, kontaktu trūkums ar citiem cilvēkiem, intelektuālās stimulācijas un fiziskās aktivitātes trūkums iespaido uz mūžu ieslodzīto fizisko un garīgo veselību. Apziņa, ka brīvība liegta nevis uz konkrētu gadu skaitu, bet bezgalīgi, lēnām sagrauj daudzus. Mūža ieslodzījums var radīt personai neatgriezeniskas sociālās un psiholoģiskās problēmas, tās izpaužas kā sociāla izolācija, desociālizācija, zaudētas personiskās atbildības sajūtas, identifikācijas krīze un pilnīga atkarība no cietuma aprūpes. Tāpat tas var izraisīt pašnāvnieciskas tieksmes.
Arī Latvijā Ieslodzījumu vietu pārvalde nodrošinot mūža ieslodzījuma sodu izpildi saskaras ar dažādām soda izpildes problēmām, uz ko vairāk kārtīgi tiek aizrādīts no Spīdzināšanas un citas necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas novēršanas Komisijas (turpmāk – CPT) vizītēm uz ieslodzījumu vietām Latvijā, kur sodu izcieš ar mūža ieslodzījumu notiesātas personas, un par vizītēs konstatēto tiek sastādītas CPT rekomendācijas.
Darba mērķis ir noskaidrot un izpētīt, vai mūža ieslodzījums kā soda veids rada problēmas to izpildes nodrošināšanā.
Mērķa sasniegšanai ir izvirzīti šādi darba uzdevumi:
• Analizēt mūža ieslodzījuma vēsturiskos aspektus;
• Izpētīt mūža ieslodzījuma tiesisko regulējumu un piemērošanas kārtību
• Analizēt mūža ieslodzījuma izpildes problemātiku un situāciju;
• Izstrādāt secinājumus un izteikt priekšlikums par doto tematu.
Pētījuma objekts: Problēmas, kas rodas sakarā ar mūža ieslodzījuma izpildi.
Pētnieciskais jautājums - Latvijā nav paredzēta pirmstermiņa atbrīvošana ar mūža ieslodzījumu notiesātām personām, kas izdarījuši dzimumnoziegumus ar personām, kuras nav sasniegušas sešpadsmit gadu vecumu, vai šāds risinājums atbilst Latvijas Republikas Satversmei un Latvijas Valsts starptautiski apstiprinātiem tiesību aktiem.
Izvirzīto mērķu un uzdevumu sasniegšanai tika pielietota kvalitatīvā pētniecība, salīdzināšana, analīze, sistematizēšana.
Pētījuma periods- 1996. - 2018.gadam.
Pētījuma bāze ir ar tematu saistītie normatīvie akti: Latvijas Republikas Satversme, likumi, kodeksi, deklarācijas un konvencijas; literatūra latviešu un ārzemju valodās; tiesu prakse; statistikas dati; publicistiskie raksti zinātniskajos žurnālos un laikrakstos; interneta resursi.
