Sākot šo darbu, tika citēti vairāki pētnieki, kuri norādījuši uz to, ka NATO misija Afganistānā ievirzījusies neveiksmīgā gultnē. Pretējs noskaņojums valda pašā aliansē, kuras ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers noskaņots pārliecinoši par to, ka aliansei izdosies pabeigt misiju Afganistānā uz pozitīvas nots. Būtu aplami mēģināt veikt prognozes, kā un kad beigsies šī militārā kampaņa, ko ASV uzsāka jau 2001. gada rudenī, taču var izdarīt būtiskus secinājumus, kas balstīti uz veikumiem pagātnē, un novērtēt līdzšinējo NATO komandētās kampaņas gaitu.
Pirmkārt, Afganistānā joprojām ir augsts nedrošības līmenis. Tas saistīts ar nepārdomāti izveidoto un slikti apmācīto Afganistānas nacionālo armiju. Afgāņu armijas izveide tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem priekšnoteikumiem uzvarai misijā, jo vietējais karaspēks spēs iegūt lielāku vietējo iedzīvotāju atbalstu un labāk kontrolēs notikumus Afganistānā, tomēr kompetentas un profesionālas armijas apmācība joprojām ir lielākais klupšanas akmens visā kampaņā. Tāpat NATO spēkiem neizdodas samazināt upuru skaitu civiliedzīvotāju vidū, kas 2007. gadā bija rekordliels. Visbeidzot, kampaņas efektīvu gaitu padara neiespējamu NATO dalībvalstu nevienlīdzīgā attieksme un ES valstu nepietiekamā ieinteresētība kara atrisināšanā, kas izpaužas kā simboliska palīdzība. Tas ir savādi, jo ES pēc terora aktiem Londonā un Madridē ir tikpat ieinteresēta kā ASV globālā terorisma iznīcināšanā.
Reālākie ieteikumi, kā uzlabot drošību Afganistānā, ir palielināt NATO komandēto ISAF kontingentu, izmantojot pārliecināšanas taktiku pret ES valstīm un pieprasīt vienlīdzīgāku šo dalībvalstu dalību starptautiskajā misijā. Nepieciešams novērst lielo upuru skaitu civiliedzīvotāju vidū, izveidot atbalsta fondu, kas sniegtu palīdzību cietušajiem civiliedzīvotājiem. Nepieciešams vairāk līdzekļu novirzīt Afganistānas armijas un policijas apmācībai un profesionālisma uzlabošanai, kas ļautu NATO samazināt to kontingentu Afganistānā, bet izveidotie un lojālie militārie spēki varētu beidzot iedibināt ilgstošu un noturīgu stabilitāti. Ņemot vērā, ka lielākā nedrošība ir pie Pakistānas robežas, NATO būtu vēlams panākt Afganistānas kaimiņvalstu (galvenokārt Pakistānas) nosodījumu un aktīvu rīcību pret Taliban kaujiniekiem pierobežā. Uzlabot drošību šobrīd ir NATO galvenā prioritāte Afganistānā, jo tas ietekmē valsts rekonstrukciju un demokrātijas ieviešanu.
Otrkārt, Afganistānas rekonstrukcija noris efektīvi, un būtiskas kļūdas tajos nav pielaistas. Starptautiskie partneri paveikuši lielu darbu, atjaunojot Afganistānas skolas, medicīnas aprūpes iestādes, atdzīvinot sagrauto ekonomikas un sociālo sektoru. Valstī tiek kontrolēta inflācija, ar katru gadu palielinās Afganistānas IKP, arvien vairāk bērnu iestājas skolās, Afganistānas centrālajai bankai ir pietiekams rezervju fonds, nacionālā valūta ir stabila, kā arī pēdējos gados piedzīvots ēku un ceļu būvniecības bums. Kā negatīvie faktori jāmin tas, ka starptautiskajiem partneriem pēc vairāk nekā 5 gadu rekonstrukcijas nav izdevies padarīt Afganistānu pievilcīgāku ārzemju partneriem, kas ir liels trieciens valsts privātajam sektoram un konkurencei tajā, tāpat nepietiekama uzmanība tiek atvēlēta lauksaimniecības sektora attīstībai, kas negatīvi ietekmē arī cīņu ar narkotiku audzēšanu. …
