Naudas viltošanas krimināltiesiskā reglamentācija un tās apkarošanas problemātika

Kad Latvijas teritorijā dzīvojošās ciltis iepazina naudu? Senākā mūsu zemē atrastā nauda ir romiešu monētas. Mūsu sentēvi tās uzskatījuši par vērtīgām arī viņsaulē noderīgām lietām, un monētas kā rituāla piedeva dotas līdzi kapā. Daļa no tām apbedījumos mūsdienās atrastas. Senči par svešzemju naudiņām maksājuši ar dzintaru, kā arī ar kažokādām, vasku vai medu. Lai gan nav drošu ziņu par to, ka senči izmantojuši monētas naudas izpratnē, tomēr tās neapšaubāmi lietotas kā maiņas līdzeklis, šajā laikā arī meklējami naudas viltošanas pirmsākumi- proti, monētas tikušas atdarinātas un izmantotas kā rotas, piekariņi. Sākoties otrajai tūkstošgadei, monētu plūsma kaut kāda iemesla dēļ bija apsīkusi un iestājās tā sauktais bez monētu laiks.
‘’Līdz ar krustnešu iebrukumu kad sākās jauns posms. Vienota speciālistu atzinuma, kuras varētu būt pašas pirmās Rīgas kaltās naudiņas nav, lai gan pieņemts uzskatīt, ka tie bijuši brakteāti ar bīskapa attēlu. Savukārt pirmās droši datējamās Rīgas monētas ir divus gadsimtus vēlāk arhibīskapa Johanna VI Ambundi (1418-1424) laikā izgatavotie ārtigi. Līdz tam Latvijas teritorijā lietotas citās Livonijas naudas kaltuvēs un ārpus Livonijas kaltās monētas. Šajos pāris gadsimtos ķibeļu netrūka. Piemēram, naudas viltošana, kas Livonijas konfederācijas laikā jau pieņēma citus apgriezienus. 13.un 14.gadsimta mijā Rīgas rātes pieņemtajos pilsētas statūtos paredzēti smagi- gan miesas, gan naudas- sodi par šo noziegumu. Ja kādu pieķēra ar viltoto naudu, tam nocirta roku. Tiesa, sodu varēja izpirkt ar piecām markām sudraba. Naudas viltotājiem nocirstās delnas saglabātas, tās mumificējušās un šobrīd apskatāmas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.”1 „Interesanti, ka Apollona svētnīcā sienā tika iekalts vārdi : „Labāk viltot monētu nekā patiesību.…