Apdrošināšanas sektors ieņem arvien nozīmīgāku vietu mūsdienu sabiedrībā, gan palīdzot cilvēkiem rūpēties par savu un tuvinieku drošību un labklājību, gan nodrošinot veiksmīgu uzņēmējdarbību.
Apdrošināšanas darbība attiecas uz riskiem un tās mērķis ir nodrošināt apdrošinātajiem vai viņu piederīgajiem drošības sajūtu un pārliecību, ka, iestājoties apdrošināšanas līgumā uzrādītajam gadījumam, materiālu palīdzību viņi saņems tieši tad, kad tā būs visvairāk nepieciešama.
Apdrošināšanas prēmiju apjoms, kā arī noslēgto līgumu skaits palielinās ar katru gadu. Apdrošināšanas sabiedrības piedāvā visdažādākos pakalpojumus un viens no tiem ir nelaimes gadījumu apdrošināšana. Nelaimes gadījums ir gadījums, kas pēkšņi, neparedzētu, ārēju apstākļu rezultātā ir radies apdrošinātajam un kā sekas ir apdrošinātā fizisks ievainojums, taču katra paša spēkos ir nodrošināties pret zaudējumiem un būt gatavam pārvarēt sekas ar apdrošināšanas atlīdzības palīdzību.
Bakalaura darba mērķis ir izpētīt apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem un raksturot šī veida attīstības tendences Latvijā no 2000. līdz 2005. gadam.
Izvirzītā mērķa sasniegšanai pētījumu gaitā ir aplūkoti sekojošie uzdevumi:
1)Apskatīt nelaimes gadījumu apdrošināšanas vēsturi un būtību;
2)Izpētīt apdrošināšanas nosacījumus nelaimes gadījumu apdrošināšanā;
3)Izanalizēt nelaimes gadījumu apdrošināšanas dinamiku dzīvības un nedzīvības apdrošināšanas sektoros.
Bakalaura darba izveidei tika pielietotas dažādas pētījuma metodes: teorētiskās literatūras apskats, periodisko izdevumu izpēte un statistikas analīze.
Darba struktūra ir izveidota saskaņā ar izvirzītiem uzdevumiem un sastāv no ievada, trim nodaļām ar apakšnodaļām, secinājumiem, izmantotās literatūras saraksta un pielikumiem.
Gadsimtiem ilgi cilvēki mēģināja pasargāt sevi un savu darbu no nejaušām briesmām. Tiklīdz cilvēce sāka iegādāties īpašumu, uzreiz radās raizes par tā saglabāšanu. Pilnīgi dabiska baiļu izjūta no stihiju postiem un negaidītiem likteņa pagriezieniem mudināja meklēt aizsardzības veidu no to graujošām sekām.
Tiek uzskatīts, ka apdrošināšana sākas ar privātīpašuma rašanos. Viesuļi, plūdi, ugunsgrēki, laupīšanas un citas briesmas piespieda raizēties katru īpašnieku, kuram rūpēja sava materiālā labklājība. Taču ilggadīgi novērojumi ļāva izdarīt secinājumus par nejaušiem, ārkārtas notikumiem un nevienmērīgu zaudējumu rašanos. Tika pamanīts, ka ieinteresētu saimniecību mēdz būt vairāk nekā no nejaušām briesmām cietušo. Uz šā pamata likumsakarīgi radās zaudējumu atlīdzināšanas ideja to solidāras sadalīšanas veidā ieinteresētu īpašuma īpašnieku starpā1. Kopš tā laika gadsimtu garumā apdrošināšanas jēga nav mainījusies – solidāra ieslēgta zaudējumu sadalīšana.
Primitīvāka zaudējumu sadalīšanas forma bija naturālā apdrošināšana. Izmantojot graudu, lopbarības un citu produktu rezerves, veidotas no katra cilvēka naturālām iemaksām, sniedza materiālo palīdzību atsevišķām cietušām saimniecībām. Taču, līdz ar naudas- preču attiecību veidošanos tās piekāpjas apdrošināšanai naudas formā.
Apdrošināšanas darbības elementi plaši tika izmantoti Senajā Romā. Romas kolēģijas, ņemot iestāšanās un periodiskas iemaksas, uzņēmās pienākumus apmaksāt apbedīšanas izdevumus un bāreņu ģimeņu uzturēšanu, atlīdzināt izdevumus, kas saistīti ar cīnītāja pārcelšanu uz citu leģionu, sniegt materiālo palīdzību pēc dienēšanas termiņa beigām.
Viduslaikos apdrošināšana eksistēja kā pilnīgi attīstīts institūts. Tika noformulēti tā veidi: jūras, lopa bojā eja, uguns, krusas postījumi sējumos. Paralēli īpašuma apdrošināšanai attīstījās arī personiskā apdrošināšana – slimības un nelaimes gadījumiem. Pastāvēja arī apvienības, kas bija ne tikai ekonomiskās, bet arī reliģiozās un sociālās, kuras palīdzēja biedriem nelaimes gadījumā vai darba nespējas, vecuma dēļ. Tās rūpējās par ģimenēm, kuras palika bez apgādnieka un audzināja bāreņus.
Apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem un slimībām sāka attīstīties pirmām kārtām, lai aizsargātu ka darbinieku intereses dažādu ražošanas traumu gadījumos. Jūras tiesībās 1541. gadā bija norma par to, ka kuģa īpašniekam bija jāapdrošina kapteini pret nelaimes gadījumiem, kas varētu gadīties ar viņu jūrā. Holandē 1665. gadā algotajam karaspēkam pastāvēja atlīdzības tabele par dažādu ķermeņa daļu zaudēšanu. Taču atšķirības apdrošināšanas iemaksās atkarībā no profesijas pirmoreiz parādījās Vācijā. Vācu apdrošināšanas sabiedrības dalīja visas profesijas divpadsmit klasēs atkarībā no briesmu pakāpes: pirmajā klasē tika iekļauti skolotāji, bet divpadsmitajā- darbinieki, kuri nodarbojās ar sprāgstošo vielu izstrādi2. Dažādas darbinieku profesionālās apvienības izmantoja šo apdrošināšanas veidu, un tas sāka attīstīties 18. gs. beigās, tādēļ, ka šajā periodā algotie darbinieki aktīvi cīnījas par savām tiesībām, tai skaitā arī par tiesībām saņemt kompensāciju ražošanas traumas gadījumā un pabalstu pārejošas darba nespējas gadījumā. Šis veids kļuva obligāts un tieši ar tā sākās visas obligātās apdrošināšanas vēsture. …
