IEVADS
Starptautiskā un nacionālā likumdošana nosaka bērnam īpašu statusu sabiedrībā un norāda uz to, ka valstij un sabiedrībai ir nepieciešams īpaši aizsargāt bērnu, jo bērns ir sabiedrības nacionālā vērtība un valsts nākotnes sekmīgas attīstības garants. Bērnība nav sabiedrības nasta, bet gan tās attīstības resurss.
Taču pēdējā laikā sabiedrību vairākkārt satraukuši daudzi notikumi, kas liek nopietni domāt par bērna tiesību aizsardzības stāvokli Latvijā, jo no tiesību aizskārumiem un vardarbības ir cietuši daudzi bērni - gan ģimenē, gan tie, kas atrodas valsts aprūpē.
Joprojām ievērojams skaits jaundzimušo tiek atstāti dzemdību namos un slimnīcās vai izmesti atkritumu konteineros. Daudzi bērni nemācās un nestrādā, daudzi iesaistīti noziedzībā, narkomānijā un prostitūcijā vai cieš no emocionālās, fiziskās un seksuālās vardarbības. Ļoti daudzi bērni dzīvo nabadzībā vai kļuvuši par ielas bērniem un bieži vien izdzīvo un nobriest kā personības patstāvīgi, patstāvīgi izvēlas sev piemērotāko rīcību, uzvedības normas, kas balstītas uz kļūdīšanās pieredzi un noved pie nelabvēlīgām sekām.
Jau vairākus gadus tiesiskā doma Latvijā pakāpeniski pieņem Rietumeiropas tiesību lokam atbilstošu uzskatu par tiesību avotu dažādību, atkāpjoties no padomju varas gados izveidojušās nostājas par rakstīto normatīvo aktu kā vienīgo pamatoto tiesību avotu. Tiesību avotu statusā arvien biežāk min vispārīgos tiesību principus, doktrīnu, paražas, arī tiesu praksi. Arī runājot par pēdējo, būtiski ir saprast tās ievērošanas nepieciešamību un patieso jēgu, jo tiesu prakses atzīšana nav pašmērķis. Pastāv arī noteiktas pielietošanas robežas, jo īpaši krimināllietās.
Satversmes 91. pantā nostiprināts princips: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” No tā izriet taisnīguma princips: “līdzīgi gadījumi izspriežami līdzīgi”. Cilvēkiem ir jābūt pārliecinātiem, ka valsts spēs nodrošināt pamatotu vienveidību taisnīguma izpratnē. Apzināti veidojot tiesu praksi, iezīmējas virzība uz vienotu izpratni risinot konkrētus tiesību jautājumus, ceļas tiesību piemērošanas efektivitāte. Tiesību atzīšana no to puses, uz ko tās attiecas ir leģitimitātes kritērijs. Savukārt leģitimitātes pamatā un saturā ir taisnīgums.
Saskaņā ar Bērnu tiesību konvenciju, kas tika parakstīta 1989. gada 20. novembrī, bērnam ir jānodrošina speciāla likuma aizsardzība vai jānodrošina citi līdzekļi un jāsagādā tādas iespējas un labvēlīgus apstākļus, kas ļautu tam fiziski, garīgi, tikumiski attīstīties un izaugt par sociāli veselu un normālos apstākļos, kas nodrošina brīvību un personības cienību.
Latvijas Republikas likumdošana, īpaši Krimināllikums, ir tas kas veicina sabiedrības attieksmi pret dažādu apstākļu novēršanu, kas veicina normālu fizisku, intelektuālu un tikumisku pusaudža personības veidošanos. Krimināllikums arī ir viens no bērnu tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas pasargā viņus no noziedzīgiem uzbrukumiem, nodrošina normālu attīstību un audzināšanu līdz pilngadībai. Savā darbā autors pievēršas to Krimināllikuma normu pētīšanai, kas paredz kriminālatbildību par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu pret nepilngadīgajiem.
Pašlaik jautājums par noziegumu nodarīšanu pret nepilngadīgajiem ir aktuāls. Tas ir saistīts ar to, ka noziedzīga nodarījuma pret nepilngadīgajiem izdarītāji ir ieguvuši noteiktu negatīvu attieksmi sabiedrībā. Šīs problēma var kļūt arī par sociālu nelaimi, kas var apdraudēt nepilngadīgo drošību, jo nereti pieaugušas personas iesaista nepilngadīgos noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, līdz ar to pārkāpjot pilnvērtīgu nepilngadīgā audzināšanas procesu. Bieži vien nepilngadīgie paši kļūst par pieaugušu personu upuriem, tikai pieaugušo personīgo iedomu dēļ. Par spilgtāko piemēru var atzīmēt vardarbību ģimenē, bērnu piespiešanu ubagot. Tas viss pamato izvēlētās bakalaurdarba tēmas aktualitāti.
Bakalaurdarba mērķis ir izpētīt noziedzīgu nodarījumu pret nepilngadīgajiem kvalifikācijas īpatnības un tiesu praksi, kas saistīta ar šiem noziedzīgajiem nodarījumiem.
…
