Parēmiju paralēles ar komponentu "nauda" latviešu, britu un krievu kultūrā

Parēmija ir īss aforistisks folkloras sacerējums, parasti sakāmvārds vai paruna. [65;328]. Turpmāk parādības apzīmēšanai darbā tiks lietoti abi (parēmijas un sakāmvārdu un parunu) termini. Parēmijas vienlaicīgi ir gan valodas, gan folkloras fenomens, funkcionē rakstu un sarunvalodā, literārajos sacerējumos, bagātinot vai individualizējot darba personāža vai paša rakstnieka valodu. Parēmijas nekad netiek lietotas kā patstāvīgi daiļdarbi. [26;53]
Sakāmvārdi un parunas radušies, novērojot dažādas sabiedriskas un dabas parādības cilvēku ikdienā, kā arī vispārinot gūto pieredzi. Tajos tiek atspoguļotas sadzīves ieražas, sociālie, tiesiskie, ekonomiskie, reliģiskie un morālie uzskati, kuru izcelsmi noteikuši attiecīgā laika posma sociālekonomiskie apstākļi. Sakarā ar šo atziņu ļoti aktuāla ir parēmiju cilmes problēma. Folkloristikā šī problēma tiek aplūkota divos aspektos:
1. aplūkojot sakāmvārdu un parunu kā folkloras žanra cilmi;
2. aplūkojot atsevišķu paveidu cilmi. [22;11]
Parēmiju žanra cilmes jautājums ir ļoti komplicēts, un tikai pēc vispusīgiem un dziļiem kultūras mantojumu pētījumiem uz to var sniegt detalizētu atbildi. Pagaidām var izteikt tikai minējumus. Tā kā sakāmvārdi, ja tos saprot tiešā nozīmē, pēc būtības ir vienkārši dabas novērojumi vai praktiskas, ar konkrētu darbu veikšanu saistītas pamācības, tiem ir raksturīga noteikta tēlaina izteiksme.
Parēmija nav tikai fakta konstatējums, tas ir daudzu parādību salīdzināšanas ceļā iegūtās pieredzes apkopojums vai koncentrēts, lakonisks domas izteikums, kurš ietverts mākslinieciskos tēlos. Eksistē viedoklis, ka parēmijas kā žanrs radās jau tajā laika posmā, kad cilvēks sāka pieņemt lēmumus un patstāvīgi domāt. …