Psihiskās slimības novērotas jau tālā senatnē. Norādījumi par to saglabājušies tautu teikās, Ēģiptes papirusos, ar seno valdnieku dzīvi saistītās leģendās. [4;14]
18.gs. beigās un 19.gs. sākumā parādās pirmie zinātniskie darbi psihiatrijā (F.Pinels; Ž. Eskirols), un šis periods uzskatāms par psihiatrijas zinātnes rašanās periodu.[4;15]
Mūsdienu psihiatrijas pamatlicējs ir vācu psihiatrs E. Krepelīns.[4;15]
Zviedru ārsts K.Grunevalds uzskata, ka persona ar garīgo atpalicību ir persona, kas agrīnā attīstības fāzē guvusi ievērojamus un ilgstošus spēju funkciju kavējumus. Stipri garīgai atpalicībai par pamatu varētu būt iedzimtība vai stipri smadzeņu bojājumi. Daudziem garīgi atpalikušajiem cilvēkiem var būt blakus traucējumi, kā psihiski traucējumi, kurus ārstē psihiatriskajās iestādēs.[2; 39]
Garīgi atpalikušie un citādi atšķirīgi cilvēki – invalīdi, bijuši vienmēr. Sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar garīgo atpalicību dažādos gadsimtos un valstīs ar atšķirīgu kultūras līmeni ir bijusi gan naidīga un neiecietīga, gan iejūtīga un žēlsirdīga.
18.gs. ar vien biežāk kļuva zināms par fiziski un garīgi vājiem cilvēkiem. 17. gs. un 18. gs. medicīniskajā literatūrā nav sastopama ne mazākā interese par šādiem cilvēkiem. Humānistu idejas pozitīvi ietekmēja sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar garīgo atpalicību. Franču psihiatrs F.Pinels aicināja veidot labestīgas attiecības ar cilvēkiem, kuriem ir intelekta, emociju un fiziskie traucējumi. F.Pinels un citi viņa atziņu un idejas sekotāji mudināja neraudzīties uz personām ar garīgo atpalicību bezcerīgi, bet pievērst uzmanību garīgās atpalicības profilaksei, kompensācijai un korekcijai. [2;11-12]
19.gs. sākumā parādījās pirmie mēģinājumi palīdzēt garīgi atpalikušajiem un tie piesaistīja sabiedrības uzmanību un izraisīja tās interesi par šiem cilvēkiem. Tika uzsvērts, ka nepieciešama mīlestība un pacietība, lai spētu palīdzēt šādiem cilvēkiem, nevis tikai ar nožēlas pilnu skatienu skatīties uz viņiem. …