Pirmsskolas bērna darbaudzināšana

DARBAUDZINĀŠANAS SVARĪGĀKIE FAKTORI

Kopš senseniem laikiem, mērķtiecīgi iedarbodamies uz apkārtējo dabu, cilvēki ir ieguvuši dzīvei nepieciešamos līdzekļus, mainījuši dabu un reizē pārveidojušies arī paši. Darbs sācies līdz ar darbarīku izgatavošanu.
Pirmatnējās kopienas iekārtā pastāvēja kolektīvs darbs, ko noteica ražošanas attiecības, kuru pamatā bija vāji attīstīts ražošanas līdzekļu kopīpašums. Vēsture un folkloras materiāli liecina, ka feodālisma laikmetā (IX – XII gs.) latviešu ciltīm bija attīstīta zemkopība un lopkopība, samērā augsta kultūra.
Minētie sociāli ekonomiskie apstākļi noteica arī tautas pedagoģijas veidošanos, dažādu sabiedrības slāņu uzskatu par darbu un darbaudzināšanu.
Folklora rāda, ka latviešu zemnieki gadsimtu gaitā ir pārliecinājušies, cik liela nozīme bērnu sagatavošanā darba dzīvei ir viņu mācībām un audzināšanai. Tāda doma dažos aspektos ir ietverta daudzos sakāmvārdos. Lūk daži piemēri.
Gudrība pati no sevis nenāk.
Gudra māte, čakli bērni.
Saimēs, bērnus sagatavojot darbam, stingri ievēroja pedagoģiskos padomus, morāles normas, kurus tēvi un mātes bija paši apguvuši no saviem vecākiem un vecvecākiem. Savus pēcnācējus viņi iemācīja veikt visus tos darbus, kurus paši prata, prasīja, lai ikviens sadzīvē ievērotu izveidojušās paražas. Tautas pedagoģija vecākiem, kurus bērni ievadījuši darbā, devusi sakāmvārdos iekļautas vērtīgas atziņas.
Darbam dzimu, darbam augu,
Darbam mūžu nodzīvoju.
Labs darbs visu mūžu dzīvos [40;6]*.

…