Diplomdarbs ir par pretlikumīgiem darījumiem un to izpratni gan Latvijā, gan citās valstīs, piemēram, Vācijā, Francijā, Lietuvā, Nīderlandē, kā arī anglo- sakšu tiesību valstīs.
Ar pretlikumīgiem darījumiem ir domāti tie darījumi, kas ir pretēji labiem tikumiem, publiskām interesēm, aizskar trešo personu tiesības vai ir vērsti uz likuma apiešanu. Tātad saistīts ar personas gribas autonomijas principa ierobežojumiem darījumu slēgšanā. Šim nolūkam tika apskatīta Latvijas un citu valstu regulējums un tiesu prakse, lai noskaidrotu kādi darījumi ir atzīstami par pretlikumīgiem. Apskatot katras valsts regulējumu attiecībā uz pretlikumīgiem darījumiem, tika arī izanalizēts kuras valsts regulējums un kāpēc ir labāks, kā arī kuras valsts regulējums nav tik labs; kā arī ieteikumi Latvijas regulējuma uzlabošanai. Noskaidrojot tiesu praksi, bija jāpievēršas jautājumam, kas var apstrīdēt šos pretlikumīgos darījumus, jo tika konstatēts, ka pašlaik tiesu prakse tikai ‘lēnā garā’ izsaka savu viedokli šajā jautājumā, kamēr mūsu juridiskajā literatūrā jau ir izteikts skaidrs viedoklis, kas var apstrīdēt pretlikumīgus darījumus. Domājams, ka tas ir tāpēc, ka, pielietojot teoriju praksē, ir jāatrod pamatojums likumos, bet, ko darīt, ja šādu pamatojumu nevar atrast. Nepieciešamība būtu konkretizēt likumu šajā jautājumā grozot attiecīgās tiesību normas.
Darījums ir pretlikumīgs, ja tas atbilst likumā noteiktiem kritērijiem, kurus šā darba ietvarā nosaucu par saistību vērtēšanas kritērijiem. Apskatot visas valstis kopumā, tika atrasti vairāki saistību vērtēšanas kritēriji, piemēram, likumiskais aizliegums, labi tikumi, publiskā politika, reliģija, likuma apiešana, paražas, morāle u.c. Jēdziens labi tikumi pašlaik Latvijas tiesībās piepildīts ne ar kādu saturu. Netika atrasts neviens tiesas spriedums, kad kāds darījums būtu atzīts pretējs labiem tikumiem. Tiesa pārsvarā min visus saistību vērtēšanas kritērijus kopā, kad ir kāds pārkāpums, piemēram, darījums ir pretējs likumam un labiem tikumiem. Tādējādi uzmanība tika pievērsta ārvalstu izpratnei par labiem tikumiem, jo tās aptuveni ir formulējušas un noteikušas labu tikumu saturu.
Darbā vislielākās grūtības radīja noskaidrot jēdzienu publiskā iekārta. Francijas Civilkodekss min jēdzienu ‘ordre public’, kas ir iztulkots kā ‘public policy’, bet citur iztulkots kā ‘public order’. Apskatot ārvalstu juridisko literatūru, tika norādīts, ka abi šie jēdzieni ir atšķirīgi un ‘public order’ ietilpst ‘public policy’ jēdzienā, bet citā ārzemju literatūrā ‘public order’ pielīdzina ‘public policy’ jēdzienam. Tomēr, meklējot skaidrojumu šim jēdzienam, nācās konstatēt, ka neviens tā īsti neizprot šo jēdzienu.
Nav nekāds noslēpums, ka daudzi cenšas un arī apiet likumu, lai sasniegtu sev vēlamo mērķi. Likuma apiešana ir minēts kā viens no saistību vērtēšanas kritērijiem, lai darījumu atzītu par pretlikumīgu un absolūti spēkā neesošu. Tāpēc arī pievērsos šī jēdziena izpratnei un tiesu praksei, kad kāds darījums tika atzīts par spēkā neesošu ar mērķi apiet likumu.
