Prezidenta loma Baltijas valsīs

1991.gadā visas trīs Baltijas valstis- Latvija, Lietuva, Igaunija, atguva neatkarību, pēc kuras bija tiekušās gandrīz pusgadsimtu. Iegūstot suverēnu valstu statusu, bija nekavējoties jāizlemj, vai Latvija, Lietuva un Igaunija veidos demokrātiskas valstis saskaņā ar Konstitūcijām, kuras bija tikušas izstrādātas pirms II Pasaules kara, vai arī tiks izstrādāti jauni pamatlikumi. Tikpat būtisks un svarīgs jautājums bija prezidenta1 institūcijas atjaunošana. Jāatzīmē, ka, kopš neatkarības atgūšanas visās Baltijas valstīs ir notikušas jau vairākas prezidenta vēlēšanas. Latvijā jau notikušas četras, Lietuvā- četras, bet Igaunijā trīs vēlēšanas. Tieši pēc neatkarības atgūšanas 90-to gadu sākumā tautai bija ļoti svarīgi, kas būs tas cilvēks, kas “stāvēs valsts priekšā” grūtajā pārejas periodā. Un es nebaidīšos apgalvot, ka arī šodien, kaut pēc neatkarības atjaunošanas ir pagājuši jau četrpadsmit gadi, joprojām prezidenti Baltijas valstīs ir nozīmīgi gan kā personas, gan kā institūcijas, jo prezidents ir tā politiskā institūcija, kas skar visas valsts varas šķautnes un līdzsvaro citas valsts varas institūcijas.

Varu pēc pārvaldes režīma vai formas iedala demokrātiskajā, autoritārajā vai totalitārajā režīmā. Savukārt demokrātisko režīmu mēdz iedalīt vēl sīkāk- prezidentālajā, parlamentārajā un pusprezidentālajā valsts pārvaldes formā. Tā kā visas Baltijas valstis pēc neatkarības atgūšanas izvēlējās ceļu demokrātiskas valsts virzienā, ir skaidrs, ka katrai no Baltijas valstīm var piedēvēt kādu no iepriekš minētā demokrātiskas valsts pārvaldes formas iedalījuma2.

Bakalaura darba “Prezidenta loma Baltijas valstīs” hipotēze ir- Baltijas valstu prezidentu funkcijas un pilnvaras valsts varas institūciju sistēmā ir atkarīgas no prezidentālas, parlamentāras, vai pusprezidentālas valsts pārvaldes formas.

Gan prezidentālās, gan parlamentārās un arī pusprezidentālās valstīs svarīgu lomu valsts pārvaldē ieņem prezidents. Prezidentālā valstī prezidents ir valsts galva, kuru ievēl vēlētāji tiešās vēlēšanās, vai arī vēlētāju kolēģija. Tāpat arī prezidents ir valdības galva, līdz ar ko izriet, ka parlamenta un prezidenta darbs ir vērsts vienā virzienā.
Parlamentārās valstīs prezidentu ievēl parlaments, līdz ar ko prezidents ir tikai valsts galva, bet ne parlamenta galva. Valdību vara premjerministrs, un viņš arī atbild par tās darbību. Principā var teikt, ka šis ir pakārtotais sadarbības modelis, kur gan prezidents, gan valdība ir pakārtoti parlamentam.

Savukārt pusprezidentālā valstī prezidents tiek ievēlēts vispārīgās vēlēšanās, bet viņam ir tikai noteiktas pilnvaras un prezidents nav valdības galva. Arī šajā modelī valdības galva ir premjerministrs. Izpildvara un likumdevējvara burtiski līdzās pastāv viena otrai.

Principā jāpiemin, ka varas dalīšanai ir meklējamas senas saknes un bagāta vēsture. Tās pamati tika ielikti jau Loka un Monteskjē darbos, kuros autori pierādīja, ka varas sadale var novērst taisnīguma pārkāpšanu, kura var rasties pateicoties nekontrolējamajai izpildvarai vai likumdevējvarai. Tālākajā nākotnē šo ideju attīstīja Medisons un Hamiltons “Federallist” Savukārt 19.gs un 20.gs. pirmajā pusē lielākā daļa domātāju pakāpeniski noformulēja klasisko varas sadales teoriju, kura ieguva dominējošo ietekmi politikas zinātnē II Pasaules kara laikā.3

Mana bakalaura darba izpētes objekts ir valsts prezidenti Baltijas valstīs. Latvijā un Igaunijā valsts prezidentu ievēl attiecīgi Saeima un Riigkikogu, bet Lietuvas valsts prezidentu ievēl vispārējās vēlēšanās, līdz ar ko varu secināt, ka varas pilnvaras katram Baltijas valsts prezidentam ir atšķirīgas. Tātad, mana bakalaura darba mērķis ir aplūkot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas prezidentu funkcijas un pilnvaras balstoties uz katras valsts likumiem attiecīgajā jomā, kā arī uz visu Baltijas valstu konstitūcijām.

Bakalaura darba struktūru veido ievads, trīs pamatnodaļas ar apakšnodaļām un nobeigums, kā arī pielikumā ir pievienotas vairākas tabulas. Pirmajā nodaļa aplūkoju valsts prezidenta teorētisko vietu valsts institūcijās un pārvaldē atkarībā no tā, vai valstī pastāv prezidentālā, parlamentārā vai pusprezidentālā valdīšanas forma. Balstoties uz vairāku autoru darbiem aplūkošu gan iespējamos plusus, gan mīnusus konkrētajā valdīšanas formā. Tāpat arī aplūkošu prezidenta reālo un tikai šķietamo jeb nominālo varu. Otrā bakalaura darba nodaļa tiek daļēji balstīta uz pirmās nodaļas, jo otrajā nodaļā tiks aplūkotas valsts prezidenta vēlēšanu procedūras katrā no Baltijas valstīm, protams, balstoties uz to, kāda politiskā valdīšanas sistēma pastāv katrā pētāmajā valstī. Šajā nodaļā tiks salīdzinātas vēlēšanu procedūras, meklētas atšķirīgās un kopējās iezīmes, kā arī aplūkoti jau notikušo vēlēšanu rezultāti. Savukārt trešajā nodaļā tiks analizētas Baltijas valstu prezidentu funkcijas un pilnvaras balstoties uz visu triju Baltijas valstu konstitūcijām, kas ir šo valstu pamatlikumi. Nobeigumā tiks sniegtas pamat atbildes uz darba gaitā izvirzītajiem jautājumiem, kā arī argumentēta darba hipotēze.

Par bakalaura darba izstrādes metodi esmu izvēlējusies salīdzinošo politiku. Kāpēc tieši šo? Tāpēc, ka pasaule ir kā laboratorija, kurā valstis ir saistītas viena ar otru eksperimentos un attīstībā. Un pastāv ļoti plaša eksperimentu variācija- daudz dažādas kultūras formas, sabiedrības, tirgus ekonomikas, politiskās demokrātijas, valsts birokrātijas, publiskās politikas un globālās sistēmas. Tātad tiek salīdzināts kā divas vai vairākas valstis vada šos eksperimentus, kā arī tiek paskaidrotas kopīgās un atšķirīgās iezīmes. Šī valstu salīdzināšana paver iespēju izprast dažādus gadījumus. Arī mums salīdzināmā politika paver iespēju salīdzināt, un tātad arī domāt.4 Bet pārsvarā salīdzināšana tiek veikta starp valstīm ar līdzīgām politiskajām struktūrām, kaut gan tā ir arī iespējama starp valstīm ar dažādām valdīšanas formām.

Autori J.Košteins un M.Likbahs saka, ka pastāv divi iemesli, kāpēc būtu jāsalīdzina valstis: 1)Salīdzināšana mudina mūs paplašināt savas zināšanas par politiskajām alternatīvām un iespējām; 2)Šie politiskie “eksperimenti” ir pārvietojami (tādējādi, ka vienas valsts piemēru var pārņemt kāda cita valsts). Tāpat valstis var arī aizņemties problēmu risinājumus.5 Informācija par citām valstīm un to pieredzi ļauj mums ne tikai atklāt ko jaunu, bet ļauj arī ieraudzīt pašiem savu valsti pavisam citādā, bieži vien jaunā gaismā.6 Jāpiemin, ka galvenokārt salīdzinošā politika balstās uz ‘trim vaļiem” kurus tā pēta, un tie ir- valstu salīdzināšana (šai metodē parasti salīdzina valsts institūcijas, konstitūcijas, valdības utt.), sabiedrības salīdzināšana (aplūko sabiedrības ietekmi uz valsti), un dažādu politiku salīdzināšana (kā tiek īstenotas dažādas politikas dažādās valstīs, un kādas ir šīs politikas).7



Salīdzinošajai politikas analīzei ir vairāki plusi, un protams, arī vairāki mīnusi:
Salīdzinošās politikas analīzes plusi:
1)Tā dod iespēju uzzināt informāciju par citām valstīm, kā arī mācoties par citām valstīm, bieži vien ļauj mums savādāk un ar citu izpratni paskatīties uz savu valsti un procesiem tajā;
2)Salīdzināšana ļauj izprast galvenās politikas teorijas hipotēze “praksē”;
3)Tāpat arī uzlabo politiskā procesa klasifikāciju;
4)Salīdzinot mēs varam nonākt pie kāda procesa vai gaitas iznākuma, kā arī bieži vien to jau laikus prognozēt;
Salīdzinošās politikas analīzes mīnusi:
1)Ļoti daudz mainīgo, pārāk maz valstu uz kurām izmēģināt šos mainīgos;
2)Pārāk daudz valstu, kuras pētīt ar vienām un tām pašām metodēm;
3)Vienādas lietu vai notikumu izpausmes, tomēr katrai valstij tām ir dažādas nozīmes. Tas traucē salīdzināt kā “tādu” ar “tādu”;
4)Sāk parādīties problēmas līdzko tiek salīdzinātas politiskās vērtības dažādās valstīs;8
Jāpiebilst, ka visbiežāk tiek salīdzinātas politikas un valstis.

Tāpat arī salīdzinošajā politikā pastāv salīdzināšanas metodes. Tiek izdalītas trīs pamat tehnikas, un tās ir: viena konkrēta gadījuma izpēte; statistiskā analīze, kas balstīta uz daudziem piemēriem; fokusētā salīdzināšana, kas balstās uz divu vai triju piemēru analizēšanas.9 Līdz ar to ir skaidrs, ka šī bakalaura darba salīdzinošās politikas metode ir fokusētā salīdzināšana, kur tiks salīdzinātas Baltijas valstu prezidentu lomas. Šī fokusētā salīdzināšana ļoti bieži koncentrējas ne tikai uz visiem valsts aspektiem, bet ļoti detalizēti aplūko tieši izpētāmos aspektus. Tāpat arī jāpiemin, ka šī fokusētā salīdzināšana paliek jūtīga pret dažādām atšķirībām dažādās valstīs, bet atstāj vietu izpētei un izskaidrojumiem.10

Bakalaura darba teorētisko daļu esmu rakstījusi galvenokārt balstoties uz salīdzinošās politikas autoru darbiem, jo arī mana darba izpētes metode ir salīdzinošā politika. Teorētiskajai daļai izmantoju Jeffrey Kopstein un Mark Lichback (Džefrijs Kopšteins un Marks Likbahs) grāmatu “Comparative politics: interests and institutions in a changing global order” (Salīdzinošā politika: intereses un institūcijas mainīgajā globālajā sistēmā) un G.Almonda grāmatu “Comparative politics today” (Salīdzinošā politika šodien).

Darba pirmā nodaļa tika rakstīta uz dažādu salīdzinošās politikas autoru darbiem, kuros bija runa tieši par valsts varas institūciju sistēmu, kur varēju izpētīt prezidenta lomu šajās valsts varas institūcijās. Šajā nodaļā balstījos uz G.Catlapa un J.Ikstena grāmatu “Politika un tiesības”, kā arī terminu izskaidrošanai izmantoju D.Robertsona darbu “A Dictionary of modern politics” (Modernās politikas vārdnīca). Vēl šajā nodaļā izmantoju krievu autora B.Starušina darbu “Конституционное (государственное) право зарубежных стран” (Ārzemju valstu konstitucionālās tiesības).…