Probācijas nozīme soda noteikšanā un izpildē

Sakarā ar augsto noziedzības līmeni Latvijā un tā samazināšanas nepieciešamību arvien aktuālāki kļūst jautājumi par kriminālsodu vietu un lomu noziedzības novēršanā. Pēdējos gados pieņemtie grozījumi (ar retiem izņēmumiem) Krimināllikumā galvenokārt tika saistīti ar sodu pastiprināšanu pretēji Eiropā valdošai diametrāli pretējai praksei, kura saistīta ar kriminālsodu liberalizāciju, humanizāciju, alternatīvo (ar reālu brīvības atņemšanu nesaistītu) sodu plašāku piemērošanu.
Sods ir rīcības negatīvs novērtējums un nozieguma loģisks turpinājums. Tas nepieciešams nolūkā garantēt sabiedrisko drošību, jo “…soda piedraudējums uzskatams par profilaktisku līdzekli, kas jāmudina personas ievērot likumu un atturēties no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas apzinoties, kāds sods par to draud.1”
Katra piespriežamā soda efektivitāte ir atkarīga no vairākiem kritērijiem, to starpā arī no tā, cik efektīvs ir valsts sodu izpildes uzraudzības un kontroles mehānisms.
Arvien lielāku popularitāti Eiropā gūst ar brīvības atņemšanu nesaistītie sodi. Pastāvošā sodu izpildes sistēma mūsu valstī līdz šīm brīdim darbojas neapmierinoši – tā nesasniedz soda izpildes mērķus un tai pat laikā prasa lielus finansiālus ieguldījumus no valsts. Tāpēc izpratne par efektīvu soda veidu un sodu izpildes mehānismu mūsdienās strauji mainās. Kā pierāda pasaules un Latvijas pieredze, cietumsods ir visdārgākais un reizēm neefektīvs sods, tāpēc valsts cenšas arvien plašāk rast dažādus risinājumus, piemēram, atbrīvošanu no kriminālatbildības vai nosacītu atbrīvošanu no cietumsoda. Latvijas kriminālsodu sistēma paredz arī citus ar brīvības atņemšanu nesaistītus sodus – piespiedu darbu, naudas sodu, kā ar audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, tomēr praksē pastāv vairākas ar sodu un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu efektivitāti saistītas problēmas, jo nav pienācīgas kontroles par to izpildi, vai tā ir tīri formāla.
Vēl viena problēma kriminālsodu politikā. Likumdevējam ir tiesības valstī noteikt soda veidus un to bardzību, tomēr dažkārt rodas šaubas par konkrētā noziedzīgā nodarījuma sankcijas atbilstību noziedzīgā nodarījuma kaitīgumam un nepieciešamībai to piemērot attiecīgai personai. Izraugoties personai sodu, ievērojot soda individualizācijas principu, tiesām ir jāpiemēro katrai personai visatbilstošākais sods, tas ir tāds, kas sniegs vislielāko efektu soda mērķa speciālās prevencijas sasniegšanā – panākt, lai notiesātais pildītu likumus un atturētos no noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas. Lai sasniegtu šo mērķi, ar sodīšanu vien nepietiek. Ir nepieciešams arī resocializācijas pasākumu kopums, lai palīdzētu personai reintegrēties sabiedrībā.
Valsts probācijas dienesta izveide 2003.gadā tika noteikta ar nepieciešamību renovēt Latvijā pastāvošo sodu izpildes sistēmu, veicinot tās efektivitāti. Tiešām, kā rāda ārvalstu pieredze, probācijas dienesta veiksmīga darbība ir nozīmīgs solis noziedzības novēršanā valsts mērogā, jo tā funkcionēšana galvenokārt saistīta ar notiesāto personu uzraudzību un kontroli, kā arī ar resocializācijas pasākumu veikšanu. Bez tam, arī soda noteikšanas stadijā probācijas dienesti veiksmīgi strādā ar noziedzīgu nodarījumu izdarījušām personām, sniedzot tām palīdzību un atbalstu, laicīgi tās iesaistot dažādās programmas, sadarbojoties ar citām valsts, pašvaldību un nevalstiskajām organizācijām, vienlaicīgi atslogojot tiesībsargājošās iestādes. Īpaši nozīmīgs ir probācijas dienesta ieguldījums pirmstiesas stadijā – likumpārkāpēja personības izpētē un izvērtēšanas ziņojuma par likumpārkāpēju sastādīšanā, tādējādi veicinot piespriežamo sodu individualizāciju.
Valsts probācijas dienests Latvijā patreiz uzsāka savu darbību bet tā attīstība notiek pakāpeniski un darbība vēl nenotiek pilnā apjomā. Vairākās jomās, to starpā kriminālsoda - piespiedu darba izpildes un nosacīti notiesāto uzraudzības jomā, šobrīd Valsts probācijas dienests praktiski neveic reālu darbību, jo šo funkciju īstenošana sāksies ar 2006.gada 01.janvari, līdz ar to spriest par Valsts probācijas dienesta darbības efektivitāti šajā aspektā var tikai teorētiski, salīdzinot to ar citu Eiropas valstu pieredzi un līdzšinējo par šo funkciju realizēšanu atbildīgu valsts un pašvaldības institūciju Latvijā praksi.
Ar Valsts probācijas dienestu saistītos normatīvajos aktos tiek atspoguļotas tikai tā darbības funkcionālā apjoma pamatnostādnes.
Praksē pastāv vairākas praktiska un teorētiska rakstura problēmas, kas saistītas ar Valsts probācijas dienesta funkcionēšanu un probācijas nozīmi kriminālsodu noteikšanā un to izpildes jomā. Tāpēc autore izvēlējās izanalizēt jautājumus, kas arī ir šī pētījuma objekts – probācijas nozīme soda noteikšanā un izpildē, šo funkciju realizēšana praksē, ar to saistīto problēmu definēšana un iespējamo risinājumu noteikšana.
Darba mērķis ir noskaidrot probācijas nozīmi pirmstiesas kriminālprocesa un iztiesāšanas stadijās nosakot sodu, kā arī sodu izpildē, probācijas funkciju racionalitātes un efektivitātes paaugstināšanas iespējas šajā jomā, rezultātā noteikt ar to saistītas problēmas un iespējamos to risinājuma veidus. Lai sasniegšu šo mērķi, autore formulē sekojošus veicamos uzdevumus – izpētīt probācijas būtību, tās lomu soda noteikšanā un izpildē (kārtību un realizāciju), pamatojoties uz probācijas tiesisko reglamentāciju Latvijas Republikā un ārvalstīs.
Lai sasniegtu mērķi, darbā tiks analizēti tiesību akti, kas regulē probācijas darbību Latvijā un ārvalstīs, ar izskatāmo problēmu saistīto zinātnisko pētījumu rezultāti, koncepcijas, statistikas dati, apskatītas sekojošas problēmas: izvērtēšanas ziņojumos izmantojamās informācijas iegūšana un reglamentācija, apjoms un pieprasīšanas prakse, problēmas, kas saistītas ar piespiedu darba izpildi un sabiedriskā darba piemērošanu bērniem, kā arī nosacīti notiesāto uzraudzību.
Darbā tiks izmantotas sekojošas pētīšanas metodes – analītiskā, vēsturiskā, loģiskā un sistēmiskā.


















1. Probācijas institūta jēdziens un vēsturiskā attīstība
1.1. Eiropas pieredze probācijas sistēmas izveidē

XX gadsimta sākumā visā Eiropā modernā kustība krimināltiesību jomā būtiski ietekmēja veidu, kā sabiedrībā strādāja ar likumpārkāpējiem, noziedzniekiem un ieslodzītajiem. Šai laikā notika pāreja no viduslaikos radušās pieejas, kad krimināltiesības galvenokārt vērsa uzmanību uz noziegumu, nevis uz likumpārkāpēju un kurā galvenais uzsvars bija “atriebība, atmaksa“. Ar laiku arvien lielāka uzmanība tika pievērsta likumpārkāpēju rehabilitācijai un resocializācijai, kā arī individuāliem profilakses pasākumiem konkrētā likumpārkāpēja gadījumā.
Visā pasaulē kriminālsodu politika XX gadsimta 80-to gadu beigās – 90-to gadu sākumā tika vērsta uz plašāku brīvības atņemšanai alternatīvo sodu piemērošanu. Nerunājot par humāniem apsvērumiem, nepieciešamība piemērot ar brīvības atņemšanu nesaistītos sodus bija saistīta ar tīri pragmatiskiem jautājumiem, tādiem, kā tiesu pārslogotība un cietumu pārblīvētība.
Šāda tendence ir radusies vairāk kā gadsimtu atpakaļ. Tiešām, cietumsods, kas tika ieviests XVIII gadsimtā kā vispārēja sankcija Renesanses laika izplatīto ideju rezultātā, ar laiku kļuva par kritikas objektu. XVIII gadsimta otrajā pusē cietumsods, it īpaši uz samērā neilgu laiku, tika asi kritizēts par nespēju atrisināt brīvības atņemšanas galveno uzdevumu – likumpārkāpēju labošanu un sociālās rehabilitācijas problēmas.
Rezultātā ar brīvības atņemšanu nesaistītie (alternatīvie) sodi, tādi kā naudas sods, soda izpildes atlikšana un probācija, sabiedriskais nopēlums un dažādi sabiedriski derīgie darbi, kā arī vairāki citi, XX gadsimta otrajā pusē kļuva par kriminālsodu sistēmas sastāvdaļu vairākās valstīs un, neskatoties uz to, ka 1970-jos gados cietumsoda nozīme tika pārvērtēta, ieņēma stabilu vietu šo sistēmu ietvaros. Šos sodus devēja par alternatīvajiem, jo tie pēc būtības kalpoja kā cietumsoda aizvietotāji. Īpaši spilgti tas izpaudās nosacītas notiesāšanas gadījumā, kas tika vērtēta kā brīvības atņemšanas soda izpildes veids.
Vienlaikus, jauno XX gadsimta beigās ieviesto sodu uzdevums bija ne tikai kļūt par alternatīvu cietumsodam un aizsargāt likumpārkāpējus no tā negatīvajām sekām, bet arī uzlikt likumpārkāpējam noteiktus ierobežojumus un pienākumus, kas rezultātā palīdzēs tam palikt sabiedrībā. Tādējādi sabiedrībā izciešamo sodu būtība ir sociālā rehabilitācija un sociālā reintegrācija.
Vairākās Eiropas valstīs, Amerikā, dažās Āzijas un Āfrikas valstīs jau gadiem ilgi pastāv un sekmīgi darbojas probācijas dienesti, kā vienu no savas darbības pamatuzdevumiem veicot likumpārkāpēju integrēšanos sabiedrībā.
Probācijas dienests ir institūcija, kas nepieciešama, lai ievērojami atslogotu tiesībaizsardzības un citu iestāžu darbu, sekmētu noziedzības novēršanu valstī, nodrošinātu sabiedrībā izciešamo sodu kvalitatīvu izpildi un koordināciju.
Probācijas sistēmas efektīva izveidošana un izmantošana dod iespēju:
Izpildīt kriminālsodus, kuri nav saistīti ar personas ilglaicīgu turēšanu cietumā;
Organizēt tādu drošības līdzekļu piemērošanu kriminālprocesā, kuri nav saistīti ar apcietinājumu;
Atbrīvot personas no cietumsoda izciešanas, aizstājot to ar efektīvu uzraudzību brīvībā;
Cietumā iesākto sociālās korekcijas programmu turpināšanu;
Ekonomēt valsts budžeta līdzekļus (piemēram, izpildot sodus un drošības līdzekļus, kas nav saistīti ar izolāciju no sabiedrības; samazinot kvalitatīvos cilvēku resursu zaudējumus).
Probācijas dienesta uzdevums ir valstiskā līmenī koordinēt sabiedrībā izciešamo sodu izpildi un organizēt palīdzību personām, kas atbrīvotas no ieslodzījuma.
Kā jau minēts, probācijas dienests - tā ir valstiska, bet daļā valstīs – privātiestāde, kas savu nosaukumu ieguvusi pateicoties vienam no ārvalstīs visizplatītākajiem alternatīvo sodu veidiem - probācijai, kas tika izveidota ASV XIX gadsimta pirmajā pusē uz divu institūtu - nosacītas notiesāšanas un soda izpildes atlikšanas - pamata. (Pats termins “probācija”, tulkojumā no angļu valodas vārda probation, nozīmē pārbaude; probationary – pārbaudes laiks, nosacīta atbrīvošana; probationer – pārbaudāmais vai nosacīti notiesātais2).
Probācijas dienests arī Eiropas valstīs nav jauna un neredzēta institūcija. Šādu dienestu izveide Eiropā vērojama jau XIX gadsimtā, bet tā funkcijas ievērojami paplašinājās XX gadsimta 60-tajos gados, kad gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā tika ieviesti jauni, ar brīvības atņemšanu nesaistīti (alternatīvie) sodi.
Eiropā probācijas dienestu vēsturiskajā attīstībā izšķir 4 virzienus:
No privātiem uz valsts probācijas dienestiem.…