„Procesa virzītāju loma kriminālprocesā”. Diplomdarbs. Darba zin.vad.......
Darba galvenais mērķis ir, balstoties uz spēkā esošo likumdošanu (Kriminālprocesa kodeksu u. c. normatīvajiem aktiem) izskaidrot un analizēt kriminālprocesa virzītāju jēdziena nozīmi, kā arī katra kriminālprocesa virzītāja būtību – funkcijas, pienākumus un tiesības.
Darbam ir ... lpp. Tā struktūru veido 4 sekojošas nodaļas:
1.Kriminālprocesa virzītāju īss raksturojums
2.Izziņas izdarītājs un izziņas iestāde kā kriminālprocesa virzītāji
3.Prokurors kā kriminālprocesa virzītājs
4.Tiesa un tiesnesis kā kriminālprocesa virzītāji
Darba pirmajā nodaļā dots vispārējs kriminālprocesa virzītāju raksturojums, pievēršot uzmanību termina skaidrojumam un kriminālprocesa virzītāju galvenajiem pienākumiem.
Turpmākajās nodaļās (2.-4.), pamatā balstoties uz normatīvo aktu analīzes, dots katra kriminālprocesa virzītāja detalizēts raksturojums (attiecīgi izziņas iestādes/ izziņas izdarītāja/ izziņas iestādes priekšnieka, prokurora un tiesas/ tiesneša), analizējot to funkcijas, galvenos pienākumus un tiesības kriminālprocesa gaitā.
Kamēr vien pastāv noziedzība, pastāv arī mehānisms noziedzīgo nodarījumu atklāšanā un vainīgo sodīšanā. Kriminālprocess ir likumā noteikta izziņas iestāžu, prokuratūras un tiesas darbība nolūkā noskaidrot, brīdināt, ātri un pilnīgi atklāt noziedzīgus nodarījumus, noskaidrot vainīgos un nodrošināt likumu pareizu pielietošanu, lai katra persona, kas ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tiktu taisnīgi sodīta, bet neviens nevainīgais netiktu saukts pie kriminālatbildības un notiesāts, kā arī sakarā ar šo darbību izveidojušās tiesiskās attiecības starp iestādēm un personām, kas piedalās procesā. Kriminālprocess kā praktiska darbība ir kriminālprocesuālās normas to realizācijas gaitā. Attiecīgās darbības regulē Kriminālprocesa kodekss (turpmāk – KPK). Patlaban Latvijā spēkā ir 1961. gadā spēkā stājušais likums, kurš līdz šodienai piedzīvojis neskaitāmus grozījumus1.
Kriminālprocesā ļoti būtiska loma ir kriminālprocesa subjektiem, bez kuriem tas vispār nav iedomājams un kuru ar likumu regulēto tiesisko attiecību gaitā kriminālprocess tiek realizēts. Kriminālprocesa subjekti ir:
procesa virzītāji;
procesa aktīvie dalībnieki;
lietas dalībnieki.
Kriminālprocesa virzītāji ir kriminālprocesuālās darbības subjekti, kam ir tiesības veikt kriminālprocesuālo darbību. Kriminālprocesa dalībnieki ir tādi procesa subjekti, kam nav tiesību uzsākt, vadīt un virzīt procesu un kas neatbild par tā gala rezultātu; viņiem kriminālprocesā nav lēmējtiesību. Atšķirība starp procesa aktīvajiem dalībniekiem un lietas dalībniekiem ir tāda, ka pirmie ir ieinteresēti izskatāmajā lietā, bet otrie tikai veic likumā noteiktās funkcijas atbilstoši savai darbības specifikai un zināšanām, un nodrošina kriminālprocesa mērķus. Par procesa aktīvajiem dalībniekiem tiek uzskatīti aizdomās turētais, apsūdzētais, tiesājamais, apsūdzētājs, aizstāvis, cietušais, civilprasītājs, civilatbildētājs, cietušā, civilprasītāja, civilatbildētāja pārstāvji, un likumiskie pārstāvji, bet par lietas dalībniekiem – liecinieks, eksperts, tulks, tiesas sēžu sekretārs, speciālists, pedagogs, pieaicinātie, galvinieki, klātesošās personas.
Darba galvenais mērķis ir, balstoties uz spēkā esošo likumdošanu (KPK u. c. normatīvajiem aktiem) izskaidrot un analizēt kriminālprocesa virzītāju jēdziena nozīmi, kā arī katra kriminālprocesa virzītāja būtību – funkcijas, pienākumus un tiesības.
Darbā izvērsta kriminālprocesa virzītāju analīze, uzsverot to tiesiskā statusa, funkciju, tiesību, un pienākumu izpēti teorētiskā plāksnē, pamatā balstoties uz to reglamentējošo KPK, kā arī citiem normatīvajiem aktiem: “Prokuratūras likumu”, “Likumu par tiesu varu” u. c. Tā kā šodienas aktualitāte ir jaunais Kriminālprocesa likums (KPL), kurš tikko ir pieņemts Saeimā un kurš stāsies spēkā šā gada oktobrī, darbā analizēti jautājumi, kā tiks reglamentēta kriminālprocesa virzītāju darbība pēc šī likuma stāšanās spēkā un kādas izmaiņas tas ienesīs.
Otrs jautājums, kuram pievērsta uzmanība ir: kā kriminālprocesa virzītāju darbība, ko paredz likums, funkcionē reāli, kā likumu normas tiek izvērstas praksē, kā avotu izmantojot juridiskās prakses materiālus – izmeklēšanas darbību protokolus, apsūdzības rakstus, tiesas lēmumus.
Nozīmīgākā literatūra, kurā aplūkota kriminālprocesa virzītāju darbība saskaņā ar likumdošanu ir A. Liedes un Ā. Meikališas monogrāfijas, kā arī virkne tiesībzinātnieku vai tiesību sfērā strādājošo zinātniskie raksti u. c. publikācijas.
Kriminālprocesa virzītāji ir kriminālprocesuālās darbības subjekti, kam ir tiesības veikt kriminālprocesuālo darbību. Kriminālprocesa subjektu A.Meikališa definē kā fizisku vai juridisku personu, kurai ir procesuālas tiesības un procesuāli pienākumi un kura sakarā ar savu procesuālo tiesību realizāciju un procesuālo pienākumu izpildi stājas kriminālprocesuālās attiecībās ar citiem kriminālprocesa subjektiem, skat.shēmu.1.1.[16, 179]
Uz fiziskajām vai juridiskajām personām, kuras kriminālprocesā aizstāv savas vai pārstāvāmo personu intereses autore attiecina apsūdzētāju, aizdomās turamo, apsūdzēto, aizstāvi, cietušo, civilprasītāju, civilatbildētāju, kā arī cietušā, civilatbildētāja un civilprasītāja pārstāvjus, likumiskos pārstāvjus. Savukārt lietā neieinteresētie procesa subjekti, kuri līdzdarbojas valsts un personu likumisko interešu aizsardzībā un to nodrošināšanā ir liecinieks, eksperts, speciālists, tulks, tiesas sēdes sekretārs, pieaicinātie, galvinieki, statisti, kā arī iestāžu un organizāciju pārstāvji [16,179].
Kā norāda termins “kriminālprocesa virzītāji”, šo subjektu kompetence un atbildība ir pārraudzīt un noteikt procesa gaitu visā tā garumā. Kriminālprocesa virzītāji ir atbildīgi par to, lai process tiktu realizēts likumā paredzētajā kārtībā un lai tiktu sasniegts tā rezultāts. Kriminālprocesa virzītāja tiesības ir pieņemt lēmumus, kas ir saistoši citiem procesa dalībniekiem. Procesa ietvaros šīm iestādēm vai amatpersonām ir dotas plašas pilnvaras, piemēram, piespiedu līdzekļi. Kriminālprocesa virzītājs ir tas subjekts (iestāde vai amatpersona), kura pienākumos ietilpst ierosināt krimināllietu, kad atklātas noziedzīga nodarījuma pazīmes, noskaidrot noziedzīgā nodarījuma notikumu un personas, kuras vainīgas noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, izšķirt jautājumu par tiesājamo personu vainu un tās sodīt (šeit un turpmāk pasvītrojumi vai izcēlumi mani – Aut.)
Patlaban spēkā esošajā kodeksā nav dots procesa virzītāju definējums. Jādomā, šo jēdzienu juridiskajā literatūrā ienesuši tiesību zinātnieki un ar laiku tas kļuvis par vispārpieņemtu terminu, jo pats par sevi termins „kriminālprocesa virzītājs” likumā ir sastopams diezgan bieži.
Savukārt jaunajā Kriminālprocesa likumā tas definēts visai strikti, proti: ar apzīmējumu procesa virzītājs saprot amatpersonu vai tiesu, kas konkrētajā brīdī vada kriminālprocesu.[3] Jaunais likums arī definē kriminālprocesa virzītāja darbības pamatfunkcijas: organizēt kriminālprocesa norisi un lietvedību tajā; pieņemt lēmumus par kriminālprocesa virzību; personīgi vai iesaistot citas amatpersonas; īstenot valsts pilnvaras kriminālprocesa attiecīgajā stadijā vai posmā; pieprasīt no katras personas kriminālprocesuālā pienākuma izpildi un procesuālās kārtības ievērošanu; nodrošināt likumā noteikto tiesību īstenošanas iespējas kriminālprocesā iesaistītajām personām (KPL projekts, 29. pants).
Patlaban spēkā esošā likumdošana pie procesa virzītājiem liek pieskaitīt sekojošas instances un amatpersonas: tiesu, tiesnesi, prokuroru, izziņas iestādi, izziņas izdarītāju un izziņas iestādes priekšnieku (skat.shēmu 1.2.[18,72]). KPK 19. pantā ir definēts to galvenais uzdevums – patiesības noskaidrošana, proti - tiesai, tiesnesim, prokuroram un izziņas izdarītājam ir pienākums pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izmeklēt lietas apstākļus un atbilstoši objektīvajai patiesībai noskaidrot noziedzīga nodarījuma esamību un to, kas vainīgs noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kā arī citus apstākļus, kam ir nozīme pareizā krimināllietas izlemšanā., izmantojot tikai tos pierādījumus, kas iegūti, pārbaudīti un novērtēti KPK noteiktajā kārtībā (skat piemēru nodaļā 4.2.Krimināllieta Nr.K 06-075/03) . Būtībā šīs instances un amatpersonas ir “universālas”, jo, salīdzinot ar dažādās ārvalstīs piekopto kriminālprocesu, nākas sastapties ar līdzīgu instanču un amatpersonu līdzīgām funkcijām, kaut arī attiecīgo instanču un amatpersonu nosaukumi un kompetences robežas var būt atšķirīgas [4]. …
