Izvēlētā diplomdarba tēma - Pusaudža rakstura akcentuācijas saistība ar vecāku attiecību stilu, atspoguļo savu aktualitāti pašā tās nosaukumā. Tātad, kā rakstura akcentuācija pusaudžiem ietekmē savstarpējās attiecības ar vecākiem un kā vecāku audzināšanas stils ietekmē pusaudžu akcentuētās rakstura īpašības. Šī tēma ir populāra līdz pat šodienai, bet nav pietiekamu pētījumu, kas skaidri parādītu pusaudžu rakstura akcentuācijas saistību ar vecāku attiecību stilu. Kā zināms, katram cilvēkam rakstura iezīmes ir atšķirīgas un atšķirīgos līmeņos, vienas var būt vairāk izteiktas, bet otras var būt mazāk izteiktas, kas nebūs akcentuētas.
Vecāki radot neharmonisku audzināšanas stilu ģimenē spēj ietekmēt pusaudzi. Un no tā cik būs harmoniska vai neharmoniska audzināšana, tas ietekmēs bērna tālāko attīstību un arī raksturu, kas formējas laikā gaitā. Vecāku loma pusaudža dzīvē ir liela, jo viņi ietekmē bērnu jau kopš mazām dienām. Jo vecāki bērniem ir emocionālā siltuma avots un atbalsts, bez kura bērns jūtas bezpalīdzīgs un neaizsargāts; vecāki ir direktīva instance, kurā tiek sakārtotas dzīves vērtības, sodi un cildināšana; vecāki ir modelis, kurš parāda īpašības svarīgas un attiecības ar apkārtējiem; vecāki ir zināšanu dzīves pieredzes avots, draugi un padomdevēji grūtā dzīves situācijā (А. А. Реан, 2003; 250- 325). Vecāki kā emocionālā atbalsta avots. Pusaudža vecumā, tāpat kā iepriekšējās dzīves stadijās, ģimene saglabā savu nozīmi emocionālā siltuma un atbalsta ziņā. Disharmoniskais audzināšanas stils ģimenē var veicināt kādas iztaiktas rakstura īpašības palielināšanos, ka savukārt novest var pie rakstura akcentuācijas. Tiek padziļināta kāda no rakstura akcentuācijām, un tas var novest pie letāliem rezultātiem.
Vācu psihologs un psihiatrs Karls Leonhards akcentuācijas jēdzienu kā tādu ieviesa 60 gados. Krievu psihiatrs un psihoterapeits Aleksesjs Ļičko (1983) līdzīgi raksturo daudzmaz labvēlīgas rakstura noslieču savienošanos ar pusaudža un vecāku savstarpējo attiecību traucējumiem.
Tāpat kā psihiatrijā arī psiholoģijā rakstura akcentuācijas jēdziena noteikšanā zinātnieku viedokļi atšķiras. Jo bieži vien ir grūti noteikt, kur ir robeža starp personībai izteiktām īpašībām, akcentuāciju un pataloģiju. Patlaban arvien vairāk sāk pētīt pusaudžu akcentuācijas problēmas, par cik ir aktuāli skandāli, kas saistīti ne tikai ar šīm rakstura iezīmēm, bet arī ar audzināšanu.
Autori, kuri pētīja rakstura akcentuācijas un vecāku attiecību stilu: Karls Leonhards (60 gados) (rakstura akcentuācijas tipus pētīja- hipertīmais tips, sensitīvais tips, trauksmainais tips, demonstratīvais tips, pedantiskais tips, eksaltētais tips, uzbudināmais tips); Aleksesjs Ļičko (1983) (rakstura tipus pētīja- šizoīdais tips, narcistiskais tips, sociāli neadaptīvais tips, emocionāli labilais tips, cikloīdais tips,epileptīdais tips, histeroīdais tips, nepastāvīgais tips); A. J. Varga un V. V. Stoļins izdalīja četrus vecāku attiecību tipus: Pieņemošo- autoritārais, subjektīvu un pieņemošu vecākiem, silta attieksme un bērna pieņemšana ar prasībām, lai veiksmīgs un sociālos panākumus iegūtu. Atgrūdošais- infantilisms, kas zemi novērtē bērna individualitāti, tās raksturīgās īpašības. Simbiotiskais- kad vecāki cenšas piedalīties bērna dzīvē, visās tās sīkumainības. Simbiotiski autoritārais- hiperprotekcija un pilnīga kontrole pār bērna psihisko dzīvi un uzvedību; E. G. Eidemillers, V. Justickis (1998) izdalīja vecāku audzināšanas faktorus, kuri rada neharmoniskumu ģimenē.…
