SECINĀJUMI
Romas impērijas laikā nav izteiktu robežu starp rētoriku un literatūru, dažādu norišu rezultātā rodas rētorikas principu pārnesums uz literāru tekstu. Romas impērijas laika dzejnieks Juvenāls, gluži kā orators publiskajās runās, lai uzvarētu savu tiesas prāvu, satirās izmanto rētorikas topoi, lai paustu savu sašutumu un radītu to citos.
Maģistra darba “Rētorikas topoi Juvenāla satirās” izstrādes laikā autore iepazinās ar topos jēdziena izpratni un dažādajiem topoi uzskaitījumiem rētorikas iztirzājumos, klasificēja topoi veidus Juvenāla pirmās grāmatas piecās satirās un analizēja topoi teksta piemērus. Analizējot Juvenāla pirmās grāmatas piecas satiras ir izdalāmi četri rētorikas topoi: laika topos, vietas topos, personu topoi un dažādi topoi.
Laika topos ir stabila tēma antīkajā rētorikā, kuru Juvenāls izmanto, lai izteiktu sašutumu par tagadnes laiku. Juvenāls pievēršas tagadnes greznībai un netikumiem, pretstatot to ar pagātnes idealizēto dzīvi, kurā cilvēki nebija mantkārīgi un samaitāti. Šīs idealizētās ainas no pagātnes palīdz dzejniekam atklāt jaunus iemeslus, lai izteiktu savas dusmas un sašutumu par Romā notiekošo. Laika topos teksta fragmentos manāms dzejnieka sašutums, kas vērsts uz esošā laika sabiedrību. Pretstatā pagājušā laika sabiedrībai, kuru Juvenāls raksturo kā atklātu, laimīgu un nesamaitātu, esošā laika sabiedrība ir tik samaitāta un netikumīga, ka, nonākot pazemē, tur esošās dvēseles sastopot tālaika romieti, justos aptraipītas un vēlētos šķīstīties. Turklāt, dzejnieks, laika topos ietvaros, pauž ne tikai sašutumu par tālaika sabiedrību, bet arī par nākamajām paaudzēm, kuras pārņems visus tagadnes cilvēku netikumus.
Vietas topos ietver sevī antīkajā rētorikā stabilu tēmu par pilsētu un laukiem, kuru Juvenāls izmanto, lai kritizētu Romu un paustu sašutumu par pilsētas dzīvi. Romu viņš nosauc par briesmīgu un netaisnīgu, savukārt ainas no lauku dzīves tiek idealizētas. Gluži kā pagātnes vietas palīdz izcelt tagadnes pagrimu, tā arī lauku dzīves apraksti izceļ pilsētas dzīves sliktos apstākļus. Ar šo topos palīdzību, Juvenāls izsaka savu sašutumu par netaisnajiem apstākļiem, kas valda sabiedrībā jeb starp sabiedrības kārtām – bagātajiem un nabadzīgajiem. Juvenāls izmanto vietu nosaukums, lai radītu atšķirību starp dzīvi pilsētā un laukos. Lauku vietas tiek apzīmētas ar tādām leksēmām kā tukša (vacuus), jauka (gratus), auksta (gelidus), vienkārša (simplex) un mežaina (nemorusus), savukārt, pilsēta – grieķiska (graecus), briesmīga (saevus) un netaisnīga (iniquus), kas rada iespaidu, ka dzīve laukos ir bezrūpīga un mierpilna, lai vēl vairāk spētu izteikt sašutumu par nemierīgo un bīstamo dzīvi pilsētā.
…
