Viens no biežāk sastopamajiem ekspresīvās runas fonētiskajiem traucējumiem - rinolālija.
To cēlonis - anatomiskās izmaiņas artikulācijas aparāta uzbūvē: sakodiena, zobu rindu, atsevišķu zobu anomālijas, mēles patoloģiskā uzbūve, īsa lūpas un zemmēles saite, lūpu, cieto un mīksto augslēju iedzimti un iegūti defekti, patoloģiskas izmaiņas deguna dobumā.
Runas traucējumi, kas rodas mutes un deguna dobumā defektu dēļ, pazīstami jau kopš antīkiem laikiem. Tos aprakstījuši Hipokrāts, Aristotelis, Cels, Halens. Etioloģijas runas traucējumu likvidēšanai pievērsušies ārsti, bet kopš 19. gs. – arī pedagogi.
Otrā pasaules kara gados bagātīgu materiālu par rinolāliju savāca un apkopoja M.Hvatcevs. Pēckara gados nepieciešamība pēc runas logopēdiskās korekcijas palielinājās, jo bija daudz cilvēku, kas kara laikā guvuši sejas un žokļu traumas. Līdztekus auga arī speciālistu interese par bērnu anomālo sejas un žokļu sistēmas attīstību un tās funkcionālajiem traucējumiem. Liela uzmanība veltīta runas patoloģijai, darbs ar bērniem, kam ir iedzimtās lūpu un aukslēju šķeltnes. Lielu ieguldījumu šajā darbā devuši ārzemju logoterapeiti: Gutzmanis (Vācija), V.Vo (Francija), M.Zecmanis (Čehoslovākija), kā arī Krievijas zinātnieki un logopēdi – M.Hvatcevs, M.Paikins, E.Rau, Z.Ņeļubova, A.Poļitova. Latvijā ar renolāliju nodarbojas logopēde I.Bauska.
Kursa darba pētījuma objekts – bērnu runa, tās traucējumi.
Mērķis: sniegt ieskatu par rinolāliķu runas traucējumu diagnostiku, korekcijas darbu un analizēt bērna runas izaugsmi gada laikā.
Hipotēze: ja tiks īstenoti visi ārstnieciskie pasākumi, izmeklētas efektīgās logopēdiskās darba metodes, saskaņots darbs ārstu, pedagogu un vecāku starpā, bērnu runā radīsies manāms uzlabojums.
Uzdevumi:
1.Izpētīt logopēdiskā, medicīniskā un psiholoģiskā rakstura literatūru pa rinolāliju;
2.Raksturot rinolālijas veidus;
3.Apkopot ārstnieciskos pasākumus un logopēdiskā darba metodes un paņēmienus;
4.Salīdzināt bērna – rinolāliķa runu mācību gada sākumā un beigās.
Pētnieciskās metodes:
1.Literatūras izpēte un analīze;
2.Dokumentācijas izpēte (ziņu karte, anamnēzes dati);
3.Eksperiments, novērojumi.
Pētījumu bāze – Rēzeknes pirmsskolas izglītības iestāde “Rūķītis” bērniem ar runas traucējumiem.
Darbs sastāv no ievada, empīriskās daļas, eksperimentālās daļas, nobeiguma, bibliogrāfijas un pielikumiem.
Iedzimtas aukslēju šķeltnes ir viens no lielākajiem defektiem sejas un žokļu attīstībā. Par iemeslu tam var būt dažādi eksogēnie un endogēnie faktori, kuri ir ietekmējuši augli agrākajā tā attīstības posmā – līdz 7 – 9 nedēļām.
Aukslēju normā – tas ir veidojums, kurš izšķir mutes, deguna un rīkles dobumus. Tā sastāv no cietās un mīkstās aukslējas. Cietajai ir kaulu pamats. Priekšā un sānos viņu iekļauj augšžokļa alveolārs atzarojums ar zobiem, bet no mugurpuses – mīkstā aukslēja. Cietā aukslēja ir klāta ar gļotādu, kuras virspusei aiz alveolām ir paaugstināts taktīlais jūtīgums. Cietās aukslējas augstums un konfigurācija ietekmē rezonansi.
Mīkstā aukslēja ir starpsiena starp deguna un mutes dobumiem. Pati mīkstā aukslēja ir muskuļu veidojums. Priekšdaļas trešā daļa praktiski ir nekustīga, vidējā visaktīvāk piedalās runā, bet aizmugurējā – sasprindzinājumā un novēršanā. Paceļoties mīkstā aukslēja pagarinās. Pie tam tiek novērota tās priekšējās trešās daļas notievējums un pakaļējās paresninājums.
Mīkstā aukslēja anatomiski un funkcionāli ir saistīta ar rīkli, aukslēju – rīkles mehānisms piedalās elpošanā, rīšanā un runā.
Elpojot mīkstā aukslēja ir nolaista, un daļēji piesedz atveri starp rīkli un mutes dobumu. Rijot mīkstā aukslēja savelkas, paceļas un tuvojas rīkles pakaļējai sienai, kura atbilstoši virzās pretī un nonāk kontaktā ar aukslēju. Vienlaicīgi saraujas arī citi muskuļi: mēles, rīkles (sānu – sienu).
Runas procesā pastāvīgi atkārtojas ļoti ātra muskuļu saraušanās, kura tuvina mīksta aukslēju rīkles pakaļējai sieniņai virzienā uz augšu un aizmuguri. Paceļoties tā nonāk kontaktā ar Pasavāna rullīti. Tomēr samērā obligātās pēdējā piedalīšanās aukslēju – rīkles sakļaušanās procesā, literatūrā ir ievērojami pretrunīgi viedokļi. Novērot praksē Pasavāna rullīša veidošanos bērniem ar šķeltnēm izdodas diezgan reti.
Mīkstā aukslēja runas laikā virzās uz augšu un uz leju ļoti ātri: aizdegunes atvēršanās un aizvēršanās laiks svārstās no 0,01 līdz 1 sekundei. Tā pacelšanās pakāpe ir atkarīga no runas raituma, kā arī no fonēmām, kuras tajā brīdī tiek izrunātas. Maksimālā aukslēju pacelšanās tiek novērota izrunājot skaņas “a” un “s” bet lielākais tās sasprindzinājums, izrunājot skaņu I. Šis sasprindzinājums mazliet samazinās izrunājot skaņu “u” un ievērojami uz “o”, “a”, “e”.
Savukārt rīkles dobuma apjoms mainās dažādu patskaņu fonēšanas laikā. Rīkles dobums aizņem vislielāko apjomu izrunājot skaņu “i” un “u”, vismazāk izrunājot “a” un starp viņiem – izrunājot “e” un “o”.
Pie pūšanas, rīšanas, svilpšanas, mīkstā aukslēja paceļas vēl augstāk, nekā pie fonācijas, un aizver aizdeguni, tajā laikā, kad rīkle sašaurinās. Tomēr aukslēju – rīkles sakļaušanās mehānismi runājot un nerunājot ir atšķirīgi. …
