SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Apkopojot izvirzīto uzdevumu ietvaros veiktās analīzes un pētījumu rezultātus, kas bija nepieciešami darba mērķa sasniegšanai, ir iespējams izdarīt sekojošus secinājumus:
1. Konkrētas metodes un paņēmieni, kurus izmanto riska vadības procesā, ir ļoti dažādi un atkarīgi no konkrētās uzņēmējdarbības specifikas. Tomēr ris¬ka vadības teorijā un praksē ir izstrādāti vairāki principi, kas būtu jāņem vērā visiem riska vadības subjektiem. Galvenie principi ir šādi:
nedrīkst riskēt vairāk, nekā atļauj pamatkapitāls;
jādomā par riska sekām;
nedrīkst riskēt ar kaut ko lielu neliela rezultāta dēļ.
2. Riska vadība ir saistīta ar sistemātisku pieeju un veselo saprātu. Siste¬mātiska pieeja nozīmē, ka risku vadības metodes ir jārealizē nevis atsevišķu pasākumu veidā, bet saskaņā ar agrāk izstrādātu programmu visos līmeņos un visās uzņēmuma strukturālajās apakšnodaļās, turklāt nepārtraukti visas uzņēmuma darbības laikā, nevis tikai pēc kāda ārkārtēja gadījuma vai arī pirms kārtējās gada pārbaudes. Veselā saprāta izmantošana pamatojas uz to, ka būtībā riska vadība nav sarežģīta zinātne ar lielu skaitu grūtu formulu, bet elementāru ikdienišķu parādību analīze un atbilstošs darbs ar faktiem.
3. Risku vadības stratēģija ir ilgtermiņa principi un risku vadīšanas likumi organizācijā, kas ir izveidotas uz risku situāciju prognozēšanās un risku vadīšana atšķirīgu metožu izmantošanas. Galvenie elementi Integrētas risku vadības stratēģijas izstrādāšana nefinansiālas uzņēmumos ir procesu vadība, stratēģiskā vadība, kvalitātes sistēmas vadība. Transporta uzņēmumiem Integrētās riska vadības sistēmā, kvalitātes sistēmas vadība tiek aizvietota ar apdrošināšanu, un liela ietekme ir ārējām kontroles organizācijām. Transporta uzņēmumu risku vadības stratēģiju galvenokārt noteic divi faktori – ārējas organizācijas kontrole (galvenokārt Valsts institūcijas un apdrošināšanas sabiedrības. Tāpēc transporta uzņēmumu risku vadības stratēģiju var sadalīt divus līmeņus, kur 1. līmenis (galvenais) ir kontrole un 2. līmenis ir risku nodošana apdrošināšanas sabiedrībām.
3. Riska vadības pasaules prakse uzskata standartu par paraugu, pie kura ir vērts tiekties. Riska vadības sfērā ir daudz standartu. Tai pašā laikā eksistējošo riska vadības standartu sakņojumi , kā arī rekomendēto nozaru prakšu milzīgais skaitlis, iet no ārzemes, aizbāžot pamatā ārzemes īstenības principus. Bet galvenie trūkumi ir tas, kas gandrīz visi neievēro biznesa specifiku un nav konkrētas darbības instrukcijas, tāpēc jebkuram uzņēmumam jāsastāda sev pievērotu risku vadības sistēmu vai stratēģiju izmantojot, ka bāzi sev piemērotāku standartu.
4. Visi modeli, kas piedāvā dažādi standarti ir pārāk sarežģīti un paredzēti lieliem uzņēmumiem. Vidējiem pakalpojuma uzņēmumiem autore izstrādāja vienkāršotāku modeli, kur atbildīgam par risku vadīšanas sistēmas ieviešanu jābūt uzņēmumu vadītājām (vai valdes loceklis), jo viņam jāorganizē pirmie soli.
5. Autore secināja, ka riska vadības darbu var uzskatīt par antikrīzes pārvaldes profilaktisku darbību, tāpēc nedrīkst sadalīt šos divus pārvaldes veidus, un uzskatīt tos par divām dažādām sistēmām. Jo, ja risku vadība neizpildīja savas funkcijas – neizdevās kādu apstākļu dēļ samazināt vai lokalizēt riskus un uzņēmumā notika krīze, tad stājas spēkā antikrīzes plāns, kurā sīki ir aprakstīti pasākumi iziešanai no krīzes un uzņēmuma atveseļošanās darbība. Pamatojoties uz secinājumiem, autore ir izstrādājusi priekšlikumus:
nopietnāk attiekties pie riskiem, mainīt gaidīšanas pozīciju uz vairāk iedarbīgu;
nevajag visu atbildību par risku vadību likt uz grāmatvežiem, jo tie atbild tikai par finanšu radītājiem;
obligāti iecelt atbildīgas personas par noteiktu darbību, kas būs veikta uz risku samazināšanu vai lokalizāciju;
nevajag attiekties pie risku vadības standartiem, ka pie ideālas risku vadības modelim, jo tie ir neņem vērā biznesa specifiku un nedot rīcības plānu, tāpēc uzņēmuma pašam jāizstrādā sev piemērotu risku vadības modeli;
obligāti risku vadīšanā jāpiedalās visiem darbiniekiem (ja uzņēmums nav liels), vai katras sfēras pārstāvji, kuri praktiski ar to ir saistīti, lai risku vadības sistēma būs efektīvāka, ar praktisku, bet ne ar teorētisku profili.
Autore uzskata, ka jāturpina pētīt risku vadības problemātiku, jo ar katru gadu mainās galveno uzņēmumu risku īpatsvars, rodas jaunie riski u jāmeklē jaunas to samazināšanas metodes un modeļus.
…
