Rotaļa – interesanta, izklaidējoša rakstura nodarbība grupā laika īsināšanai, atpūtai, redzesloka paplašināšanai, pozitīvu attiecību veidošanai vai kādam noteiktam mācību mērķim; svarīga mācību darbība bērniem pirmskolas un jaunākajā skolas vecumā, bērnības būtiska sastāvdaļa, bērna attīstības un audzināšanas pamatveids. Ar rotaļām bērni vispusīgi izkopj un pilnveido savus fiziskos un garīgos dotumus un dotības; tā ir viena no netiešo pedagoģisko prasību izpausmes formām. Jūtu, domāšanas un jaunrades skola. [16, 150.lpp.]
Rotaļa – aktivitāte, kas sniedz gandarījumu neatkarīgi no rezultāta; nenopietna un nemērķtiecīga darbība; viena no pamatīpašībām un izdomāta situācija. Tikpat svarīga ir brīva vēlmju izteikšana, iniciatīva un nenoteiktība; rotaļā notiek iemaņu un prasmju attīstība, pieaugušā darbības imitācija un manipulācija ar aizvietojošiem priekšmetiem. Dažreiz šo aizvietošanu saprot kā bērnu iztēles bagātību. [19, 124.lpp.]
Definīcijas ļoti spilgti raksturo to, kas ir rotaļa un daļēji to, kādas ir tās funkcijas. Rotaļa tā ir jūtu, domāšanas un jaunrades skola – tā liek just prieku, dusmas, domāt un pats galvenais radīt kaut ko jaunu pašam mazajam cilvēkam, kas tikai sāk izzināt pasauli. Bērns rada pats savu pasauli ar savu izpratni, bez pieaugušo palīdzības, kas attīsta ne tikai domāšanas procesus, bet arī pilnveido un attīsta viņu kā personību. Vēl, kas tiek uzsvērts – rotaļa ir interesanta, izklaidējoša rakstura nodarbība, kas izklaidē bērnu, radot interesi un attīstot viņu gan fiziski, gan garīgi. Tātad rotaļa izklaidē un māca vienlaikus, bieži vien pašam bērnam to neapzinoties. Rotaļa rada prieku un ir nenopietna un nemērķtiecīga darbība, tad bērns labprāt tajā piedalās un tā ir lielisks motivators mācībās, ja skolotājs to prot veiksmīgi izmantot mācību procesā. Kā definīcijā vēl minēts rotaļa ir izklaidējoša nodarbība redzesloka paplašināšanai – ar tās palīdzību bērns izzina pasauli, var veidot pozitīvas attiecības ar saviem jaunajiem klasesbiedriem un pat ar skolotāju, kas arī ir svarīgs priekšnoteikums, lai klasē valdītu pozitīva atmosfēra, kas sekmētu mācību procesu.
Vairāk tiks apskatītas dažādu autoru teorijas par rotaļu klasifikāciju. Dainas Dzinteres un Ingas Stangaines grāmatā „Rotaļa – bērna dzīvesveids” [8, 26.-27.lpp.] ir apskatīti vairāki pedagogu un psihologu rotaļu iedalījumi: K.Grosa, F.Frēbela, un Ž.Piažē.
K.Gross (1861–1946), pētīdams rotaļas kā bērnu iedzimto instinktu paudējas un vingrinātājas, tās iedala:
Mēģināšanas jeb eksperimentālās rotaļas:
rotaļas, kas nodarbina jutekļus (sensorās);
rotaļas, kas vingrina kustību aparātu:
nodarbošanās ar paša ķermeni;
darbošanās ar priekšmetiem;
rotaļas, kurās notiek augstāku dvēseles iedīgļu nodarbināšana (spējas, jūtas, griba);
rotaļas, kurās, kā autors atzīmē, notiek „otrās šķiras dziņu nodarbināšana”:
a)cīņas rotaļas;
b)mīlestības rotaļas;
c)atdarināšanas rotaļas;
d)sociālās rotaļas (kopējās rotaļas).
F. Frēbels (1782–1852) pirmais pirmskolas pedagoģijā izdalīja rotaļu kā īpašu bērnu attīstības līdzekli. Viņš rotaļas grupēja divējādi:
1. Pēc to rakstura:
mēģinājumi atdarināt dzīves ikdienišķās parādības;
iegūto zināšanu pielietošana praksē;
radošā un tēlojošā darbība, kas aptver visdažādākos priekšmetus un parādības.
2. Pēc rotaļu audzinošās nozīmes:
fiziskās rotaļas, kas attīsta spēku veiklību, rada dzīvesprieku;
jūtu un sajūtu rotaļas – attīsta jutekļus un iekšējo jūtu pasauli;
prāta rotaļas – veicina domāšanu un koncentrē prāta (gara) darbības noteikta mērķa sasniegšanai. …
