IEVADS
Straujš kāpums bērna pirmsskolēna attīstības līdzekļu nodrošinājumā, tradicionālās pedagoģijas un mūsdienu pedagoģisko atziņu simbolizē ļauj jaunā pavērsienā izstrādāt pamatus pedagoģiskā procesa organizācijas mūsdienu pirmsskolas iestādē.
Izglītības Likuma 4.pantā, norādīts, ka 5 – 7 gadu vecu bērnu sagatavošana pamatizglītības apguvei ir obligāta. Tas nozīmē visu šī vecuma bērnu iesaisti pirmsskolas izglītošanā, kas akcentē izzinošās darbības attīstību, kā arī personības emociju un gribas sfēras attīstību aktīvajā darbībā, saskarsmē ar vienaudžiem un pieaugušajiem, ievērojot pirmsskolnieka individuālās un vecuma, bērna īpatnības, bērna „ES” koncepcijas attīstības nosacījumus.
5 – 7 gadu vecu bērnu sagatavošana skolai rada daudz problēmu, kas saistītas ar bērnu iesaistīšanu pirmsskolas izglītības programmā, kā arī organizācijas formu un vietas izvēli, ar materiālās bāzes veidošanu, ar sagatavošanas skolai satura un tā apjoma jautājumiem. Ikdienas izpratnē būtiskais allaž ir saistīts ar lasīšanas un rēķināšanas prasmēm. Sabiedrībā valda uzskats, ka obligātuma prasība nozīmē bērnu iekļaušanu skolas atmosfērā un prasības. Tāda ir šodienas vecāku pieredze, jo tā skola sagatavoja pirms 20 gadiem, kad valdīja tendence bērnu pievērst skolas kārtībai jau pirmsskolas iestādē, šodien tas nav tā.
Obligātās agatavošanas skolai uzdevums ir ar spēļu palīdzību sagatavot bērnus pamatizglītības uzsākšanai. Arī šī nostādne, kurā rotaļai ir goda vieta, ne vienmēr rod vecāku izpratni. Dažkārt vecāki ar neizpratni jautā: „Vai tad skolai var sagatavot ar spēlēšanos?”
Sagatavošana – plānveidīga gatavošana, virzīšana uz kādu, lai panāktu noteiktu gatavības pakāpi. Tas parasti notiek pirms nozīmīga pasākuma, jauna dzīves mācību vai darba posma.
Pirmsskolas izglītības darbā par nozīmīgākajā uzskatāmas šādas pamatnostādnes. Personības veidošanās process norit vides un audzināšanas ietekmē. Bērns aktīvi apgūst apkārtējo pasauli (dabu, lietas, parādības), uzvedību tajā, attieksmi pret to, kā arī veido sākotnēju vērtību izpratni. Bērna attīstības būtība ir ietverta viņa attīstības veselumā, rūpes par veselību, fizisko un psihisko labklājību. Bērna attīstības ir determinēta ar pieaugušo pedagoģiskās darbības virzību (pareizi izvirzītiem uzdevumiem). Īstenojot pirmsskolas izglītības programmu jāsaglabā nacionālās kultūras vērtības (mākslu, valodu, darba un sadzīves kultūru), tradīcijas. Jāveido tautai raksturīgais klimats, radot bērnam intelektuālo, estētisko un ētisko labklājību. Jāapzinās, ka bērns, kurš nav bijis kolektīvā, vispirms jāapgūst prasme darboties tajā. Ir jānodrošina sociālā attīstība. Tā ietver sevī jūtīgumu pret apkārtējiem cilvēkiem, izpratni par slikto un labo, saudzīgu attieksmi pret lietām, spēju kontaktēties ar vienaudžiem un pieaugušajiem, spēju respektēt citu viedokli un piedāvāt savu viedokli patstāvīgi izvēlēties nodarbošanos, spēju iesaistīties rotaļās. Tas nozīmē, ka ar bērnu jāiet sabiedrībā un šīs prasmes jāveido. Te noder ģimenes svētki, brīvdabas sarīkojumi, kā arī tādas it kā ikdienišķas vietas kā transporta līdzekļi, iela, pasts, veikali, teātris, koncertzāle. Tā veidojas arī bērna pieredze, ka ikdienā mēs saucam par zināšanām. Pieredzes veidošana apkārtnes iepazīstināšanā ir cieši saistīta ar bērna sociālo attīstību. Tiek apgūtas pieklājības normas, spēja sarunāties, atbildēt uz jautājumiem, izteikt savas domas.
…
