-
Rotaļu darbības attīstība, izmantojot zīmju valodu apmācības procesā
Evaluated!
Nr. | Chapter | Page. |
Ievads | 5 | |
1. | Bērnu rotaļdarbības veidošanās kā psiholoģiski-pedagoģiska problēma | 8 |
1.1. | Rotaļas nozīme bērna personības vispusīgajā attīstībā | 8 |
1.2. | Vēsturiskas pieejas bērna rotaļdarbības pētīšanai | 12 |
1.3. | Bērnu rotaļdarbības veidošanas etapi | 15 |
1.4. | Rotaļas vadīšanas īpatnības bērniem ar dzirdes traucējumiem | 19 |
2. | Vājdzirdīgu un nedzirdīgu bērnu apmācības metodes | 22 |
2.1. | Bērnu ar dzirdes traucējumiem apmācības procesā izmantojamo metodiku pārskats | 22 |
2.2. | Apmācība – ir bērnu ar dzirdes traucējumiem rotaļdarbības veidošanas pamatlīdzeklis | 25 |
2.3. | Rotaļas veidošanās metodes un paņēmieni | 33 |
2.4. | Zīmju valoda un tās nozīme rotaļu attīstībā bērniem ar dzirdes traucējumiem | 43 |
2.5. | Telpiski attīstošas vides organizācija | 46 |
3.1. | Eksperimentālās grupas raksturojums un eksperimenta gaitas apraksts | 52 |
3.2. | Bērnu ar dzirdes traucējumiem rotaļdarbības attīstības līmenis eksperimenta sākumā (augusts). I daļa | 56 |
3.3. | Pirmsskolas vecuma bērnu ar dzirdes traucējumiem rotaļdarbībā konstatētās izmaiņas (decembris). II daļa | 59 |
3.4. | Bērnu ar dzirdes traucējumiem rotaļdarbības attīstības līmenis eksperimenta beigās (aprīlis). III daļa | 62 |
3.5. | Trīs eksperimenta etapos iegūto rezultātu salīdzinošā analīze | 65 |
Secinājumi | 68 | |
Izmantotā literatūra | 70 | |
Pielikumi | 72 |
Attīstības procesā cilvēks iesaistās dažādos darbības veidos, parādot sev iekšēji piemītošo aktivitāti rotaļās, darbā, mācībās. Šī darbība bagātina viņa dzīves pieredzi, viņš nonāk saskarsmē ar dažādiem cilvēkiem, un šī saskarsme sekmē viņa attīstību, sociālo kontaktu iegūšanu.
Pirmsskolas iestādē apmācība vienmēr ir bijusi saistīta ar rotaļu. Rotaļa ir darbība, darbības kopums, ko veic, lai sagādātu prieku un kam parasti ir raksturīga iztēlē radīta situācija un darbības objekti, kādu norišu, cilvēku, dzīvnieku u tml. atdarināšana. Rotaļa ir brīva darbība, kur noteicošā loma ir rotaļnieka iztēlei.
Rotaļas laikā jāapgūst noteikti uzdevumi. Pedagogam jāprot organizēt bērnus aktīvai darbībai, izvēlēties vispiemērotākās rotaļu metodes un paņēmienus, bērnu saskarsmes līmeni, jāparedz ne tikai apmācīšana, bet arī attīstība un audzināšana.
Pareizi organizēts pedagoģiskais process prasa arī sistemātisku darba rezumējumu, kas palīdz novērtēt un analizēt sasniegumus un kļūdas bērna attīstībā.
Strādājot pirmsskolas bērnu iestādē, ievēroju, ka bērna attīstības pamatā ir darbība. Pirmsskolas vecumā galvenā darbības izpausmes forma ir rotaļa.
Attiecības, ko bērns apgūst un veido rotaļas laikā ar vienaudžiem vēlāk parādās citur, un tās tiek izmantotas apmācības procesā. Modelējot dažādas rotaļu darbības, bērns uzkrāj sociālo pieredzi, kuru atklāj vēlākā laikā posmā un pielieto, izmantojot attiecībā ar pieaugušajiem vai citiem bērniem.
Savā darbā vēlos izpētīt rotaļu darbību bērniem ar dzirdes traucējumiem. Atklāt iespējamās rotaļu metodes, lai sekmīgi attīstītu šo bērnu rotaļu darbību. Tāpat arī akcentēt, cik liela loma ir zīmju valodai rotaļas norisē.
Bērni, kuri nav apguvuši zīmju valodu tāpat kā citi, attīstās intelektuāli, iegūst sensoros priekšstatus. Kaut gan viņu neaudzina ar vārda palīdzību. Bet šajā gadījumā, tas, ka bērns nedzird un nesaprot zīmju valodu, kavē viņa attīstību. Bērna iespaidi un uzkrātā pieredze ir nabadzīga. Tādēļ bērniem ar dzirdes traucējumiem liela nozīme ir apstākļiem, kuros viņus audzina un izglīto. Jo agrāk notiek bērna apmācība, jo sekmīgāk noris viņa attīstība un izaugsme.
Mērķtiecīga, sistemātiska bērna ar dzirdes traucējumiem rotaļu darbība, sekmē viņa sensoru priekšstatu apguvi, intelektuālo attīstību, bagātina viņa valodas krājumu, veido komunikāciju un runas spēju attīstību, paplašina viņa redzesloku, zināšanas par tuvāko un tālāko apkārtni, izmantojot zīmju valodu mācību procesā. Šie procesi pamatā notiek uz redzes – dzirdes bāzes, papildus izmantojot zīmju valodu, daktilu, orālo un rakstisko izteiksmes formas, kuras bērni apgūst pirmsskolas izglītības iestādēs.
Korekcijas darbs pedagoģiskajā procesā paaugstinās un dod labākus rezultātus, ja šajā procesā tiek izmantota zīmju valoda.
Šī darba pamatā ir tēma: “Rotaļu darbības attīstība, izmantojot zīmju valodu apmācības procesā.”
Pētījuma mērķis: izpētīt bērnu ar dzirdes traucējumiem rotaļu darbību, izzināt metodes un paņēmienus un zīmju valodas nozīmi rotaļu darbības attīstībā specializētajā pirmsskolas bērnu iestādē.
Pētījuma uzdevumi:
1.Analizēt literatūras avotus par rotaļu darbības attīstību bērniem ar dzirdes traucējumiem un citiem.
2.Izpētīt un analizēt metodes un paņēmienus, kā arī zīmju valodu elementus, kuri ir nepieciešami rotaļu darbības attīstībai (veicināšanai).
3.Izzināt rotaļu darbības attīstības dinamiku, izmantojot zīmju valodu.
Pētījuma objekts: audzināšanas process pirmsskolā.
Pētījuma priekšmets: rotaļu darbības pilnveidošanās, apgūstot zīmju valodas elementus.
Pētījuma hipotēze: ja nodrošinātu mērķtiecīgu un sistemātisku rotaļu darbības apmācību, izmantojot zīmju valodu, tas efektīvi paaugstinātu un kvalitatīvi uzlabotu rotaļu darbības attīstību.
Pētījuma bāze: Rīgas pilsētas 218. pirmsskolas izglītības iestāde – internāts bērniem ar dzirdes traucējumiem.
Pētījuma metodes:
Psiholoģiski – pedagoģiskās un metodiskās literatūras analīze.
Bērnu ar dzirdes traucējumiem novērošana rotaļu darbībā.
Eksperimentālā darbība lai noteiktu bērna zīmju valodu izmantošanas līmeni.
Pedagoģiskais eksperiments.
Iegūto rezultātu apstrāde.
Darbs sastāv no ievada un trīs nodaļām:
1 – literatūras avotu apraksts par rotaļu darbību
2 – metožu un paņēmienu izmantošana, lai veicinātu un attīstību rotaļu darbību
3 – pedagoģiska eksperimenta process, izmantojot zīmju valodu; analīze, iegūto rezultātu rezumējums.
Darbā ir nobeigums, literatūras saraksts, un 3 pielikumi:
1.pielikums – tabulas;
2.pielikums – zīmju valodas piemēri un daktils;
3.pielikums – nodarbību konspekti un fotogrāfijas.
Spēle – ir viens no tādiem bērna darbības veidiem, ko pieaugušie var izmantot audzinot bērnu, mācot viņam lietot dažādus priekšmetus, mācot dažadas saskarsmes iemaņas un saskarsmes veidus. Spēlējot, bērns attīstās kā personība, viņam veidojas tās psihes īpašības, kas vēlāk ietekmēs viņa sekmīgumu mācībās un darbā, viņa attiecības ar citiem cilvēkiem.
Piemēram, spēlē bērnam veidojas tāda īpašība kā rīcības pašregulācija. Par nozīmīgāku sasniegumu tiek uzskatīts arī tas, ka bērnam attīstās kolektīvisma izjūtas. Šīs izjūtas ne tikai raksturo bērna tikumīgo tēlu, bet arī jūtami pārveido viņa intelektuālo sfēru, jo kolektīvajā spēlē ir ievērojama dažādu vēlmju un vajadzību mijiedarbība, attīstās satura izpratne, kā arī bērns mācās sasniegt kopīgu spēles mērķi.
Ir pierādīts, ka spēlē bērni iegūst kolektīvās domāšanas pirmo pieredzi. Zinātnieki uzskata, ka bērnu spēles spontāni, bet likumsakarīgi parādījās kā pieaugušo cilvēku darba un sabiedrības attiecību atspoguļojums. Toties, ir zināms, ka spēles iemaņas attīstās ne tikai pateicoties tam, ka ikdienas dzīvē apgūtais tiek automātiski pārnests uz spēli.
Ir nepieciešams radināt bērnus pie spēles. Un no tā, kādu saturu pieaugušie ieliek piedāvātajās bērnu spēlēs, ir atkarīgs tas, cik veiksmīgi tiks nodotas sabiedrības un kultūras tradīcijas nākamai paaudzei.
Ir vērts atzīmēt, ka veiksmīga sabiedrības pieredzes apgūšana var notikt tikai ar nosacījumu, ka bērns pats ir aktīvs savas darbības procesā. Izrādījās, ka, ja audzinātājs nerēķinās ar jaunās bērna pieredzes iegūšanas aktīvo raksturu, pat visperfektākie spēles organizēšanas un vadīšanas metodiskie paņēmieni var nesasniegt savu praktisko mērķi.
Bērna vispusīgas audzināšanas uzdevumi spēlē veiksmīgāk tiek realizēti tad, ja spēles psiholoģiskie pamati ir atbilstoši bērna attīstības stadijai un vecuma periodam. Tas ir pamatots ar to, ka spēles iemaņu attīstība ir saistīta ar nozīmīgām progresīvām izmaiņām bērna psihē, pirmām kārtām intelektuālajā sfērā.
Kognitīvā bērnu audzināšana spēlē
Pateicoties spēlei attīstas bērna uztvere, domāšana, atmiņa, runa – tie ir fundamentālie psihiskie procesi, kas lielā mērā nodrošina bērna personības harmonisku veidošanos.
Bērna domāšanas attīstības līmenis nosaka viņa darbības raksturu, viņa darbības apzinātības un pārdomātības pakāpi.
Audzinātājam ir jāatceras, ka jebkura bērna darbība ir vērsta uz noteikta uzdevuma risinājumu. Pamatuzdevumam ir daudzi pastarpinātie uzdevumi, kuru risinājumi ļaus pārveidot apstākļus un līdz ar to atvieglos izvirzītā mērķa sasniegšanu. Praktiskie uzdevumi, kuri bērnam ir jāatrisina, atšķiras no mācību uzdevumiem. Spēles uzdevumu saturs tiek noteikts ar paša bērna dzīvi, ar viņa apkārtni, pieredzi un zināšanām.
Bērns iegūst pieredzi caur paša darbībām, daudz uzzin no saviem vecākiem un audzinātājiem. Vispusīgas zināšanas un iespaidi bagātina viņa garīgo pasauli, un tas viss atspoguļojas arī spēlē.
Spēles uzdevumu risinājumi ar priekšmetisku rīcību palīdzību palīdz bērnam apgūt visdažādākos apkārtējās pasaules izzināšanas veidus. Bērns dod lellei dzert no krūzes, tad pakāpeniski aizvieto to ar kluci, un vēlāk vienkārši pienes savu roku pie lelles mutes. Tas nozīmē, ka spēles uzdevumus bērns pakāpeniski sāk risināt augstākajā intelektuālajā līmenī.
Praksē gadās arī tā: audzinātājs, līdz galam neizprotot bērna vispārīgās darbības spēlē, pieprasa no viņa darbības, kas ir maksimāli pielīdzinātas praktiskām ikdienas darbībām.
Pirmkārt, ja visu, kas notiek ikdienas dzīvē pārnest spēles darbībā, pati spēle vienkārši pazudīs, jo pazudīs tās pamatīpašība – iztēlota situācija.
Otrkārt, spēle, kas atspoguļo labi pazīstamu, bet ļoti maz vispārinātu (abstrahētu no ikdienas dzīves) situāciju, var nonākt strupceļā. Ir arī zināms, ka ikdienas dzīvē bērni iegūst ne tikai skaidras konkrētas zināšanas, bet arī neskaidras, hipotētiskas. Piemēram, bērns zina, kas ir jūrnieks, bet viņam īsti nav skaidrs, ar ko tas jūrnieks nodarbojas. Lai apstiprinātu savus priekšstatus par jūrnieku, viņš spēles laikā uzdod jautājumus un, saņemot atbildes uz tiem, iegūst skaidras zināšanas. Toties jauna informācija rada jaunus jautājumus. Tā norisinās nepārtraukts izzināšanas process praktiskajā darbībā un arī spēlē. Spēle ir atsevišķa apkārtējās pasaules izzināšanas forma. Spēles uzdevumu specifika ir raksturota ar to, ka mērķis tiek iztēlots, un tas atšķiras no praktiskā ikdienas mērķa ar gaidāmā rezultāta nenoteiktību un ne tik obligātu tā rezultāta sasniegumu.
Par ļoti svarīgu aspektu uzskata ikdienā apgūtās pieredzes pārnesamību uz spēli. Šeit iet runa nevis par reālu priekšmetisku darbību atdarināšanu spēlē, bet par to apzināšanos un pārnesi. Vairāk vispārināta spēles darbība attīsta pašas spēles kvalitatīvi jaunu intelektuālo bāzi. Par īpaši nozīmīgu rādītāju var kalpot tas, ka bērns spēj aizvietot spēles darbību ar vārdu. Un tad par spēles motīvu kļūst nevis darbības ar priekšmetiem, bet bērnu savstarpējā saskarsme, kurā atspoguļojas cilvēku mijiedarbība un savstarpējās attiecības.
Pie noteiktas domāšanas attīstības stadijas bērns kļūst spējīgs aizvietot kāda cita cilvēka tēlu ar savējo: uzņemties kādu lomu un darboties saskaņā ar tās lomas saturu.
Tikumisko attiecību veidošanās spēlē.…
Bakalaura darbu veido teorētiskā daļa un praktiskais eksperiments. tika aizstāvēts uz 10.
- Laika dimensijas uztvere un ritma izjūtas veidošanās mūzikas nodarbībās pirmsskolas vecumā
- Mākslinieciskās darbības motivācijas veidošanās pamatskolā
- Rotaļu darbības attīstība, izmantojot zīmju valodu apmācības procesā
-
You can quickly add any paper to your favourite. Cool!Rokdarbu iespējas bērna sensorikas attīstībā 3 – 4 gadus veciem bērniem
Term Papers for university80
Evaluated! -
Sensoro spēju un runas vienotība bērnu intelektuālā attīstībā 5 – 6 gadus veciem bērniem
Term Papers for university68
-
Ģimenes nozīme bērna ar garīgās attīstības traucējumiem personības attīstībā
Term Papers for university40
Evaluated! -
Runātprasmes attīstība sākumskolā
Term Papers for university75
Evaluated! -
Literatūra kā bērnu radošās darbības sekmētāja vecākajā pirmsskolas vecumā
Term Papers for university59
Evaluated!