1. Sižetiskā kāpinājuma veidojums J.Ezeriņa un E.Ādamsona psiholoģiskajās un anekdotiskajās novelēs
E.Ādamsona un J.Ezeriņa novelēm raksturīga lakoniska izteiksme (uzsvērts īsums), iespaidīgs nobeiguma efekts vai negaidīts pavērsiens [42;216]. E.Ādamsona noveļu sižeta pamatā tiek akcentēts kāds neparasts personāža iekšējs komplekss, dažādu slimīgu izjūtu pakāpenisks pieaugums, vissīkāko izjūtu fiksācija, nevis notikums vai varoņu savstarpējās attiecības. Kulminācijas punkts reizē ir arī noveles atrisinājums [42;.220]. Bieži vien kulminācijas brīdi veido masku krišanas rituāls, tādā veidā tiek atklāts varoņa iekšējais komplekss, „smalkā kaite”. Savukārt J.Ezeriņa noveļu priekšplānā ir kāds ārkārtējs notikums, situācija, kas spēcīgi ietekmē galveno varoņu izturēšanos. Daudzās J. Ezeriņa novelēs (tāpat kā E. Ādamsona krājumā) kulminācijas brīdis sakrīt ar noveles atrisinājumu. Kāpinājuma posmus veido precīzi ievērots ritms – „sākumā lēna, pēc tam arvien paātrināta ārējo detaļu fiksācija”[42;221]. Kāpinājuma ritms tiek ievērots ar divu galveno paņēmienu starpniecību:
1) atkārtojums;
2) kontrasts.
1.1. Atkārtojumu izmantojums
Atkārtojumi palīdz radīt nepieciešamo noskaņu, atklāt tēla pārdzīvojumu, kā arī pastiprina iespaidu, saista lasītāja uzmanību [27;46]. E. Ādamsona novelēs atkārtojuma posmi tiek iezīmēti daudz spilgtāk.Tie ir viegli pamanāmi noveles sižetā. Savukārt J.Ezeriņa novelēs kāpinājums ar atkārtojuma paņēmienu tiek izcelts daudz retāk, atkārtojumam J.Ezeriņa novelēs netiek ierādīta noteicošā loma sižetiskā kāpinājuma veidojumā, kā tas vērojams E.Ādamsona novelēs. Visbiežāk atkārtojumi tiek izmantoti, pieaugot galveno varoņu izjūtu, emociju intensitātei, tuvojoties kulminācijai. E.Ādamsons atkārtojuma paņēmienu izvēlas, lai uzsvērtu personāža „smalko kaiti”, sniegtu mājienu par psihiskas dīvainības saasināšanos. Vairākkārt tiek fiksētas detaļas, kas provocē „smalkās kaites” atklāšanos. Piemēram, Emīla Kalna (novelē „Stāsts par nagu”) izjūtas saasinās un tuvojas izšķirīgajam brīdim, vēstītājam trīsreiz uzsverot viņa iekšējo kompleksu, kuru nav iespējams pārvarēt (skat.1.pielikumā). Rādīdama krāšņākos tauriņus, Vilma Serde neizprot, ka tādējādi izraisa negatīvas emocijas blakussēdētājā. Autors trīsreiz fiksē detaļu – nagu: „Pirksts ar plato četrstūraino nagu rādīja...”[1;144], un tālāk seko uzskaitījums, kas lasītājam tobrīd neliekas svarīgs, tomēr tam ir noteikta, ritmu uzturoša funkcija. Nozīmīga ir atkārtotā detaļa, respektīvi, nags, kas saasina rakstura emocijas un ļauj nojaust viņa turpmāko rīcību. Emīlu Kalnu interesē nevis tauriņi, bet gan pirksts ar plato, četrstūraino nagu. Kaut gan tas izraisa negatīvas sajūtas, tomēr reizē arī nepārprotami pievelk, liek spilgtāk apjaust savu kompleksu.
…
