Pēdējo 20 gadu laikā ir būtiski pieaugusi pētnieku interese par intelekta neakadēmiskām formām. Tika piedāvātas dažādas intelekta koncepcijas – praktiskā intelekta koncepcija, emocionālā intelekta koncepcija un sociālā intelekta struktūra. Kopš pirmo reizi E.L.Torndaiks izvirzīja teoriju par sociālo intelektu 1920.gadā, daudzi pētnieki turpināja attīstīt un paplašināt šo teoriju, papildinot Torndaika sociālā intelekta traktējumu, kurš uzskatīja, ka sociālais intelekts ir spēja izprast citus un rīkoties saskaņā ar šīs izpratnes rezultātā iegūtajām atziņām, ar spējām sadzīvot ar citiem cilvēkiem, viegli veidot saskarsmi ar viņiem, kritiski un pareizi novērtēt citu cilvēku jūtas, noskaņojumu un rīcības motivāciju. [32;48;55]
Cilvēks nepārtraukti atrodas saskarsmē – ar ģimenes locekļiem, darba kolēģiem, klientiem, apkalpojošo sfēru darbiniekiem. Lielā mērā cilvēka labklājība un veiksmīgums gan personīgajā, gan profesionālajā jomā ir atkarīgi no spējām precīzi un pareizi izprast apkārtējo verbālos un neverbālos signālus, kā arī adekvāti un skaidri nododot savus verbālos un neverbālos ziņojumus saskarsmes partneriem. Šīs spējas ir cieši saistītas ar sociālo intelektu. Sociālo intelektu var raksturot kā integrālu intelektuālu spēju, kas nosaka efektivitāti saskarsmē un sociālajā adaptācijā. Sociālais intelekts apvieno un regulē izzināšanas procesus, kuri ir saistīti ar sociālo objektu atspoguļošanu. Procesi, kas to veido, ir sociālā sensitivitāte, sociālā percepcija, sociāla atmiņa un sociālā domāšana. [73]
Tomēr sociālā intelekta pētījumi bieži vien izzuda no pētnieku redzesloka, par iemeslu kam var minēt grūtības noteikt sociālā intelekta robežu un nodalīt to no akadēmiskā vai abstraktā intelekta. [23]
Šodienas sabiedrībā aizvien augstāk tiek vērtētas gan vīriešu, gan sieviešu komunikatīvās spējas. Tomēr bieži rodas domstarpības, kurai dzimuma grupai šīs spējas ir attīstītas labāk. Tādēļ vīriešu un sieviešu sociālā intelekta īpatnības jau sen piesaista pētnieku uzmanību. Iegūtā informācija bieži vien ir diezgan pretrunīga. Vienīgi padziļināti šī jautājuma pētījumi ļauj atklāt un pareizi interpretēt vīriešu un sieviešu sociālā intelekta specifiku šodienas sabiedrībā.
Pētījuma mērķis – pētīt 20 – 30 gadīgu sieviešu un vīriešu sociālā intelekta līmeņa atšķirības.
Pētījuma objekts – 20 – 30 gadīgu vīriešu un sieviešu sociālais intelekts.
Pētījuma priekšmets – 20 – 30 gadīgu vīriešu un sieviešu sociālā intelekta līmenis.
Pētījuma hipotēze – Pastāv būtiskas sociālā intelekta atšķirības starp 20-30 gadīgām sievietēm un vīriešiem.
Lai sasniegtu pētījuma mērķi un pārbaudītu izvirzīto hipotēzi, tika risināti šādi pētījuma uzdevumi:
1.Zinātniskās literatūras analīze;
2.Dažādu autoru teoriju analīze;
3.Dažādu sociālā intelekta izpētes pieeju analīze;
4.Sieviešu un vīriešu sociālā intelekta īpatnību atklāšana;
Pētījuma metodoloģija – darbs tika izstrādāts pamatojoties uz tādu autoru darbiem kā Eduards Lī Torndaiks (1874-1949), Džons Pols Gilfords, (1897-1987), Hans Jurgens Aizenks (1916-...), D.Vekslers (1896-1981), M.J.Bobneva, J.N.Emeļjanovs, A.L.Južaninova un citiem.
Pētījuma metode: lai izmērītu sieviešu un vīriešu sociālā intelekta līmeni, un apstiprinātu vai noraidītu hipotēzi tika izmantots Dž.Gilforda un M.Sallivena sociālā intelekta tests.
Bakalaura darba struktūra: darbs sastāv no ievada, teorētiskās daļas ar trim nodaļām, praktiskās daļas, secinājumiem un literatūras saraksta.
Sākotnēji intelekts tika uztverts kā nosacīti stabila personības īpašība, kas attīstās iedzimto faktoru un apkārtējās vides mijiedarbības rezultātā [41].
Alternatīvs skats uz intelektu ir tāds, ka intelekts tiek uztverts kā attīstošās spējas, bet intelekta testi izmēra to ierobežotības aspektu [42]. Iegūtā pieredze tiek uzskatīta par iemaņu iegūšanas un apkopošanas nepārtrauktu procesu, kas ļauj iegūt augsta līmeņa meistarību vienā vai vairākās darbības jomās.
Intelektu definē arī kā spēju elastīgi un efektīvi adaptēties apkārtējai videi [40].
Viens no nozīmīgākajiem darbiem intelekta pētījumos bija Čarlza Darvina (Carlz Darwin, 1809-1882) «Sugu izcelšanās» [1]. Grāmata būtiski iespaidoja daudzu pētnieku darbus, tai skaita arī cilvēka intelekta izpēti un tā attīstības specifiku. Darvins atzīmēja, ka cilvēka spējas ir zināmā mērā zemāku dzīvnieku spēju turpinājums.
Darvina brālēns Frensis Galtons bija pirmais, kas izmantoja Darvina teoriju cilvēka intelekta izpētē. Galtons [15] izvirzīja hipotēzi, ka cilvēku ar labāk attīstītu intelektu atšķir no mazāk intelektuāla divas galvenās īpašības. Pirmā – enerģiskums, darbaspējas. Galtons atzīmēja, ka cilvēka intelektuālās spējas raksturo augsts enerģiskuma līmenis. Otra īpašība – jūtīgums. Saskaņā ar Galtonu, jo intelektuālāks ir cilvēks, jo jūtīgāks viņš ir pret apkārtējās vides stimuliem. Galtons izveidoja testus ar kuru palīdzību cilvēks varēja izmērīt sava intelekta līmeni. Testos tika izmantotas dažādas mērījumu vienības, piemēram, svilpiens – lai noteiktu cik augstas frekvences skaņas cilvēks spēj uztvert, vai tika izmantotas lodes, kuras bija uzpildītas ar dažādiem materiāliem, lai noteiktu cilvēka svara izjūtu. Šodienas pētījumi liek apšaubīt tā laika metodes intelekta mērīšanai, tomēr toreiz cilvēki visā nopietnībā uztvēra šo testu rezultātu interpretāciju. To skaitā ar Džeims Mak-Kīns Kettels (Cattell, James McKeen) [8], kas izstrādāja analoģisku Galtona metodei testu, kurš tika izmantots intelekta pētījumiem ASV. Tomēr Kettela students C.Visslers (C.Wisslers) [56] atklāja, ka balles, kas tika iegūtas testēšanas rezultātā nesaskanēja ar rezultātiem, kurus cilvēks guva mācoties koledžā. Atklājums ļāva apšaubīt Galtona un Kettela intelekta testēšanas metodes.
1916.gadā Alfrēds Bīne (Alfred Binet) un Teodors .Simons (Theodor Simon) izstrādāja intelekta un tā mērīšanas koncepciju, kas kardināli atšķīrās no Galtona un Kettela metodēm. Bīne un Simons meklēja intelekta būtību, kuru saskatīja spriedumos, praktiskā jēgā, iniciatīvā, spējā adaptēties dažādos apstākļos. Adekvāti novērtēt, veiksmīgi apgūt, spriest – tas viss ir nepieciešams intelektam. Bīne izstrādāja arī intelekta teoriju. Viņaprāt, attīstīta domāšana sastāv no trim elementiem – mērķtiecības, adaptivitātes un vērtēšanas. Mērķtiecība – zināšanas par to, kas ir jādara un kā to sasniegt. Adaptivitāte – uzdevuma veikšanas stratēģija, tā saglabāšana un piemērošana noteiktiem apstākļiem. Vērtēšana – spēja būtu kritiskam attiecībā pret savām domām un rīcību.
Luis Termans (Terman Lewis M.), Stenfordas universitātes psiholoģijas profesors izveidoja piemērotu ASV testu, kas pamatojas uz Bīne teorijas un testiem [45]. Tika izveidots intelekta mērīšanas Stenforda – Bīnes tests, kura pēdējā versija joprojām ir vadošā intelekta mērīšanā biznesa jomā.
Alternatīvu Stenforda – Bīnes testam izveidoja D.Vekslers (D. Wechsler) intelekta skalas veidā, kas šodien ir visplašāk pielietotais tests intelekta mērījumos. Tas pamatojas uz līdzīgiem principiem kā Stenforda – Bīnes tests. Vekslera tests sastāv no 3 līmeņiem: intelekta skala pieaugušajiem (WAIS-III) [51], intelekta skala bērniem (WISC-III) [52] un intelekta skala pirmsskolas vecuma bērniem (WPPSI-R) [53]. Vekslera tests uzrāda trīs koeficientus – verbālo, rezultāta sasniegšanas un kopējo. Verbālais koeficients tiek izskaitļots no testiem, kas nosaka vārdu krājumu un piedāvā veidot vārdu analoģija, kad testējamajam ir jāizskaidro divu dažādu priekšmetu līdzības. Rezultāta sasniegšanas vērtējums tiek veikts ar tādu testu palīdzību, kuros uzdevums ir pabeigt zīmējumu, ja iztrūkst kāda tā daļa, vai sakārtot zīmējumu, lai sanākto vienots sižets, kad atsevišķas bildes tiek piedāvātas jauktā kārtībā. Kopējais koeficients tiek aprēķināts apvienojot verbālo un rezultāta sasniegšanas koeficientus.
Sociālā intelekta teoriju piedāvāja Edurads Lī Torndaiks (Edward Le Thorndike) [47]. Viņš apzīmēja sociālo intelektu kā vispārēju spēju izprast citus un rīkoties gudri attiecībā pret apkārtējiem cilvēkiem. Torndaiks izdalīja sociālās un abstraktās intelekta formas.…
