„Valoda ir brīnišķīga lieta. Kā kāds neredzams spēks viņa pārvalda cilvēku domas, prātu un sirdi. Caur valodu cilvēki nāk pie atzīšanas, caur valodu cilvēks savu prātu vairo, caur valodu cilvēks ar cilvēku sabiedrojas....” [J.Alunāns].
Bērns iemācās runāt, klausoties valodu, ko dzird sev apkārt.
Vairums no mums ļoti agri attīsta izcilo prasmi pārvērst domas, idejas un vēlmes izrunātos vārdos, ko citi var saprast. Valoda ir ļoti nozīmīga, jo paver kontaktu iespējas, sniedz dažādas atbildes ar vārdiem un jūtām. Tai ir nepārvērtējama nozīme ikviena cilvēka personības tapšanā.
Bērniem, kas dažādu iemeslu dēļ attīstās atšķirīgi no tā, ko dēvējam par normālu, bieži novēro valodas sistēmas nepietiekamu attīstību, ko izraisījuši galvas smadzeņu kreisās (dominējošās) puslodes runas uztveres centru vai analizatoru nepilnīga attīstība vai to bojājums līdz tam laikam, kad bērnam var sākt veidoties valoda.
Jāteic, ka pēdējos gados šo bērnu skaitam ir tendence pieaugt, jo palielinās to negatīvo faktoru ietekme, kas vēlākā periodā var būt par iemeslu valodas traucējumu attīstībai. Par to var pārliecināties jau pirmsskolā.
Daudzu (bet ne visu) valodas attīstības traucējumu pamatā ir nepietiekami attīstīta fonemātiskā dzirde, t.i., spēja pēc dzirdes uztvert un atšķirt akustiski un pēc fonācijas veida līdzīgas skaņas; tāpat arī nepietiekami attīstīta spēja runas plūsmā nodalīt valodas skaņu kompleksus- vārdus, tos atcerēties un tikpat precīzi atkārtot. Tam nepieciešams normāli attīstīts artikulācijas aparāts, kura darbību vada centrālā nervu sistēma.…