Mūsdienu tirgus ekonomikas apstākļos, īpašums, kurš var piederēt personai uz īpašumtiesībām, nav ierobežots nedz pa sastāvu, nedz pa daudzumu, nedz pa vērtību. Personu privātīpašumā nokļuva visai vērtīgs īpašums - tie ir dzīvokļi, dzīvojamās mājas, akcijas, vērtspapīri, naudas līdzekļi, ieguldījumi bankā, cits īpašums. Pilnīgi dabiski, ka palikt vienaldzīgam pret sava īpašuma likteni nāves gadījumā personas nevar, un svarīgu lomu aizņem testaments.
Darbā tiks izdarīts testamentārā mantojuma vispārīgo noteikumu apskats Civillikuma izpratnē, izvērtējot likumā noteiktās normas un to lietderību, ņemot vērā tiesu praksi.
Darba ir apskatīti mantošanas tiesību problēmas, testamenta būtības atklāsme, testamenta formu aplūkošana, mantošanas dalībnieki, jautājums par legātu, pievēršot uzmanību ne tikai paša legāta jēdzienam un priekšmetam, bet arī legāta dalībniekiem, sekām, kādas var rasties sakarā ar legāta pieņemšanu, kāda ir kārtība legāta iegūšanai, izpildīšanai un atraidīšanai. Autore ielūkosies arī tādos jautājumos, kā atsevišķi legātu veidi un legātu samazināšana.
Diplomdarba temats skar mantojumu - kopību, kurā ietilpst mantojuma atstājēja visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā.
Mūsdienu tirgus ekonomikas apstākļos, īpašums, kurš var piederēt, personai uz īpašumtiesību pamata, nav ierobežots ne sastāvā, ne daudzumā, ne arī vērtībā. Personu privātīpašumā nokļuva visai vērtīgs īpašums - tie ir dzīvokļi, dzīvojamās mājas, akcijas, vērtspapīri, naudas līdzekļi, ieguldījumi bankā, cits īpašums.
Pilnīgi dabiski, ka palikt vienaldzīgam pret sava īpašuma likteni nāves gadījumā personas nevar, un svarīgu lomu aizņem testaments.
Mantojuma pāreju regulē mantojuma tiesības, un tās pastāv kopš senātnes. Mantojuma tiesības ir cieši saistītas ar lietu tiesībām, jo pēc cilvēka nāves viņa īpašums ir tas, kas nonāk mantinieka īpašumā. Mantojuma tiesības ir saistītas arī ar ģimenes tiesību normām, jo mantinieki parasti ir mirušā tuvinieki un citi radinieki, ar saistību tiesībām, jo uz mantinieku pāriet daudzas mantojuma atstājēja saistības, arī ar citām tiesību normām.
Latvijas Republikas 1937. gada Civillikums mantojuma tiesību un arī lietu tiesību daļā tika atjaunots un stājās spēkā ar nelieliem grozījumiem 1992. gada 1. septembrī. Tas bija svarīgs posms to tiesību institūtu atjaunošanā, kas izveidojās un darbojās brīvās Latvijas laikā 30. gados.
Saskaņā ar Civillikumu būtiski mainījušās mantinieku tiesiskās attiecības, kā arī pats mantošanas process. Ar 2003. gada 1. janvāri Civilprocesa likumā ir izdarīti grozījumi un papildinājumi, tajā skaitā arī mantojuma tiesībās, kur tagad daudzus ar mantojumu saistītos jautājumus kārto zvērināti notāri, kas ļauj precīzāk un juridiski pareizāk kārtot ar mantojumu saistītos jautājumus.
Legāts (legatum) kā mantojuma tiesību institūts attīstījies jau romiešu tiesībās un pastāv mūsdienu mantošanas tiesībās kā viens no svarīgākiem mantošanas tiesību institūtiem. Legāts romiešu tiesībās raksturojās kā īpašs blakus novēlējums testamentā, kur testators uzliek ieceltam mantiniekam par pienākumu izdot no mantojuma kādu atsevišķu lietu vai vairākas lietas, noteiktu tiesību vai naudas summu par labu kādai personai – legatāram. Pie tam, legāta novēlējums tik izteikts pavēles formā mantiniekam.
Testaments ir viens no mantošanas tiesību institūtiem, kas ļauj testatoram noteikti organizēt sava īpašuma talāko likteni. Mantiniekam visus jautājumus par īpašuma mantošanu vislabāk noregulēt pirms testatora nāves. Tam tiek sastādīts testaments, kurš ir apliecināms pie zverināta notāra un iegūst «testatora juridiski noformēto gribas formu» pēc nāves. Šeit ir iederīga formula, kas ir izversta vēl romiešu tiesībās: «miruša griba – likums».
Civillikumā normas par testamentu tiek likta uz pirmo vietu un tajās sacīts, ka mantošanai pēc likuma ir vieta tikai tad, jā viņu neizmainīja testaments.
Dotā diplomdarba mērķis ir – aplūkot testamentārās mantošanas mantiniekus, novacijas, priekšrocības un darbojošās likumdošanas trūkumus, izstāstīt par juristu - zinātnieku uzskatiem.
Izejot no uzliktā mērķa, autore uzdot sev sekojošos uzdevumus:
izpētīt darbojošo Latvijas Republikas mantojuma tiesību likumdošanu;
aplūkot mantojuma masas daudzveidību;
testamenta formu aplūkošana;
atrast un aplūkot problēmas, kas ir saistītas ar testamentāro mantošanu;
pievērst uzmanību ne tikai legāta jēdzienam un priekšmetam, bet arī legāta dalībniekiem, legāta iegūšanai, izpildīšanai, atraidīšanai un samazināšanai.
Izstradājot diplomdarbu, autore izmantoja šādas metodes: speciālās juridiskās literatūras un avotu izpētes metodes, tiesu prakses apkopojumu izpētes metodes, vēsturisko, salīdzinošo, teorētisko metodi.
Kā zināms, tāpat kā visa mūsu pašreizējā civilizācija saistīta dziļām saknēm ar mantisko pasauli, tā atsevišķi arī tiesības balstās uz pandektu tiesībām, jo recepcijas laikmets padarīja privāttiesības par pasaules tiesībām, lai gan kodeksu izdošana dažādās valstīs izbeidza pandektu tiesību formālo spēkā esamību. Tomēr to saturs pastāv vēl tagad vairāk vai mazāk katras atsevišķas valsts likumos. Šie romiešu tiesību universālie elementi kļuvuši tik vispārnozīmīgi, ka nevienas tautas nacionālās privāttiesības nespēj tos pilnībā atvietot; starp tiem ir arī testamenta, legāta, universālās mantojuma pārejas un citi civiltiesību institūti, kuru pamatus ir izstrādājuši romieši.1 Tāpēc katra tauta, lai izprastu savā valstī pastāvošās normas, mācās romiešu tiesības un vēsturi. Protams, Latvija šai ziņā arī nav nekāds izņēmums, un uz mūsu tiesībām pilnībā attiecas viss iepriekš teiktais.2 Arī Latvijas tagadējais Civillikums satur ļoti daudz romiešu tiesību vielas. …
