IEVADS
Bakalaura darba tēma ir tiesības uz privāto dzīvi un preses brīvības kolīzija. Šobrīd sabiedrībā arvien biežāk parādās informācija, ka cilvēki jūtas nepamatoti aizskarti sakarā ar preses pārāk lielo iejaukšanos personas privātajā dzīvē, netiek nodrošinātas personas tiesības netraucēti un brīvi baudīt savu ikdienu bez nepamatotas publiskošanas vienīgi sabiedrības ziņkārības remdināšanas interesēs. Tehnisko iespēju attīstība arvien vairāk atvieglo presei iespēju iejaukties personas privātajā dzīvē, uzzināt līdzcilvēku privātās dzīves detaļas, straujais plašsaziņu līdzekļu attīstības laikmets nes sev līdzi arī personas privātuma apdraudējumu. Blakus preses sākotnējai funkcijai informēt sabiedrību par aktuāliem jautājumiem ar ziņu un faktu raksturu, daudz straujāk attīstās tā dēvētā „dzeltenā” jeb „bulvāra” prese, kuras mērķis un uzdevumi ir krasi atšķirīgi. Latvijā kļūst aizvien aktuālāki preses brīvības un tiesības uz privāto dzīvi neaizskaramības iespējamie konflikti, taču normatīvais regulējums un tiesu prakse šajos jautājumos pagaidām nav visaptveroša un konsekventa.
Bakalaura darba mērķis ir izvirzīt kritērijus, kuri jāņem vērā un jāvērtē, lai panāktu taisnīgu līdzsvaru starp savstarpēji kolidējošām tiesībām uz privāto dzīvi un preses brīvību, kā arī noskaidrot un izpētīt, vai Latvija ir nodrošinājusi tiesiskās aizsardzības iespējas privātās dzīves aizskāruma gadījumā.
Bakalaura darbā tiek apskatīti tiesības uz privāto dzīvi un preses brīvības kolīzijas problēmjautājumi, ņemot vērā, ka Latvijā ir tikai viena tieslieta par personas tiesībām uz privāto dzīvi un preses brīvības kolīziju, kura nav stājusies spēkā un nav publiski pieejama, autore bakalaura darbā izpēta un analizē Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, izvirza kritērijus, kuri jāņem vērā, lai izvērtētu, vai ir noticis personas tiesību uz privāto dzīvi aizskārums no masu mediju puses un līdz ar to, vai preses brīvība ir ierobežota pamatoti.
Lai atrisinātu kolīziju, kas rodas preses brīvībai saduroties ar personas tiesībām uz privāto dzīvi, autore bakalaura darbā apskata un izpēta abu pamattiesību normatīvo regulējumu un Latvijas Republikas Satversmē un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteiktos pamattiesību ierobežošanas nosacījumus. Autore bakalaura darbā sniedz tiesību uz privāto dzīvi un preses brīvības jēdzienu vēsturisko attīstību un Latvijas Republikas tiesu praksē un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē izvirzīto abu pamattiesību saturu.
Darbā tiek pētīta privātuma tiesību civiltiesiskā aizsardzības un nemantiskā kaitējuma civiltiesiskie pamati, lai izvērtētu, vai Latvija ir pienācīgi izpildījusi Eiropas Padomes uzliktos pienākumus privātuma nodrošināšanai, gadījumos, kad bez personas piekrišanas tiek publicēts personas attēls vai cita publikācija, kas atklāj personas privātās dzīves detaļas.
Darbā autore izmanto un analizē Latvijas Republikas un Eiropas Cilvēktiesību tiesu praksi lietās, kurās saduras personas tiesības uz privātumu un preses brīvība, kā arī atsevišķu jautājumu attīstībai tiek izmantoti Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumi. Autore darbā izmanto ārvalstu juridisko literatūru, kā arī Latvijas tiesību zinātnieku pētījumus un juridiskos rakstus par šo tēmu.
Darbā pamatā pielietota analītiskā metode un vēsturiskā metode. Viena no galvenajām šī darba pētnieciskajām metodēm ir analītiskā metode. Analītiskā metode tiek izmantota pētot Latvijas Republikas un Eiropas Cilvēktiesību tiesu praksi, gan arī tiesību uz privāto dzīvi un preses brīvības normatīvo regulējumu, kā rezultātā autore izvirza tiesību uz privāto dzīvi normatīvā regulējuma priekšlikumus. Arī vēsturiskajai pētniecības metodei ir liela nozīme darba tapšanā, jo lai sapratu tiesības uz privāto dzīvi un preses brīvības jēdziena nozīmi un vietu mūsdienu civiltiesību sistēmā, nepieciešams izprast šo tiesību vēsturisko attīstību.
…
