Tēmas aktualitāte: valoda ir viens no svarīgākajiem informācijas līdzekļiem. Bez valodas cilvēces mijiedarbība nav iespējama. Pateicoties valodai dažādas formas un domas materializējas vārdos, tādējādi radot pamatni jauniem domu objektiem – jēdzieniem. Valoda ļauj katram papildināt savu pieredzi, zināšanas ne tikai uztverot un iedomājoties, bet arī balstoties uz vecāku paaudžu uzkrāto pieredzi, zināšanām, kas tiek nodotas pateicoties valodai.
Sabiedrības un valsts dzīve prasa sakārtotību un stabilitāti. Bez uzvedības normām nevar sakārtot kopīgu cilvēku eksistēšanu un darbību. Tiesības kalpo kā sabiedrības uzvedības noteikto formalizēto normu kopums. Ir zināms, ka tiesību izpausmes ārējā forma ir likumdošana, kuru cilvēki laika gaitā mēģināja pilnveidot. Prima facie (pirmšķietami), par likumdošanas sistēmas pilnveidošanas galveno nosacījumu var minēt noteiktu prasību apgūšanu, kas tiek izvirzītas likumu jaunrades procesam un juridisko tekstu sastādīšanai.
Juridiskā zinātne attīstās mijiedarbojoties ar dažādām humanitāro zinātņu sfērām. Tas izpaužas arī juridisko tekstu ciešajā sakarā ar lingvistiku, savukārt lingvistikas noteikumu ievērošana ir pamatā juridisko tekstu efektivitātei.
Tieši juridiskam tekstam jābūt maksimāli precīzam, jo tas satur obligāto uzvedības etalonu, sabiedrības nākotnes rīcības modeli. Precizitātes pakāpe juridiskajos tekstos ir augstāka nekā jebkura cita veida tekstos1. Jebkuru literāro darbu var lasīt daudzkārt, katru reizi uztverot to savādāk, taču juridiskais teksts ir ierobežots uztveres brīvībai.
Precizitāte un skaidrība juridisko tekstu izklāstā un formulējumos, to precīzs vārdiskais iemiesojums, vienādu un pareizi izvēlētu terminu lietošana visos juridiskajos tekstos, ietekmē juridisko tekstu iedarbību uz sabiedrības tiesisko apziņu, stiprina darba un indivīdu personisko disciplīnu.
Viens no sabiedrības tiesiskās un vispārējās kultūras rādītājs ir tieši juridiskā valoda.
Tiesību valodu varētu uzskatīt par vienu no mūsdienu latviešu valodas oficiālajiem stiliem. Ideālā juridiskai valodai piemīt šādas svarīgas īpašības: pirmkārt – tai raksturīgākā iezīme ir konkrētums un skaidrība, terminu un vārdu izmantošana tikai strikti noteiktajā jēgā. Tieši tāpēc juridiskā valoda atšķiras no daiļliteratūras valodas, kuras jēdzienu neprecizitāte ir literārās izteiksmes līdzekļi; otrkārt – juridiskai valodai raksturīgs vienkāršus un gramatisko konstrukciju precizitāte, kuras izslēdz juridiskā teksta divdomību. Tas saistīts galvenokārt ar to, ka tiesību normas pēc savas būtības ir komandas. Acīmredzami, ja komandas izteiktas neprecīzi vai tās ir divdomīgas, tās netiks saprastas un izpildītas tā, kā likumdevējs to ir paredzējis.
Juridiskā valoda pēc savas būtības ir neitrāla, emocionāli nenoslogota. Šīs nozares profesionāļiem pat neordinārās situācijas ir jāapraksta neitrāliem vārdiem, neizpaužot savu juridisko vērtējumu.
Līdz šim brīdim jautājums par juridisko valodu nešķita aktuāls, trūka zinātnisko darbu, kas veltīti šim jautājumam. Diemžēl šī problēma joprojām ir aktuāla Latvijā, jo ir tapuši tikai daži nozīmīgi darbi, kas veltīti juridiskās valodas sakārtošanai. Juridiskās valodas kā juridiskās tehnikas problēma juridiskajā zinātnē ir izpētīta nepietiekami, taču ir viena no būtiskākajām.
Vēl antīkās pasaules domātāji Aristotelis un Platons, savus darbus veltīja likumdošanas radīšanai, izmaiņām un pilnveidošanas problēmām2.
Izcils 18.gs. domātājs Monteskjē rakstīja par to, kādam jābūt likumu tekstam, par terminu lietošanas secīgumu tiesību aktos3.
Mūsdienās, ņemot vērā pieaugošo tiesisko regulējamību un pieaugošo normu apjomu, palielinās arī juridiskās tehnikas nozīmīgums. Normu unifikācijas nepieciešamība, juridiskās tehnikas sfērā, rada īpašu uzsvaru uz lingvistiski juridisko likumu analīzes un juridiskās valodas kultūras aktualizāciju.…
