Privātpersona ir atbildīga par zaudējumu, ko tā nodara citai privātpersonai. Šis princips ir atrodams jau Hamurabi likumos. Ja valsts ir godīga, tai arī jāatbild par savu rīcību. Valsts atbildības principa saknes rodamas vēl tajos laikos, kad ķēniņš vai karalis bija privātpersona. Totalitāri režīmi mēģinājuši no šī principa izvairīties. Vairums šodienas Latvijas juristu praktizējuši apstākļos, kad valsts atbildības pienākums nebija pašsaprotamība. Tāpēc jebkurš darbs, kas pamato vai izskaidro valsts atbildības pienākumu ir svarīgs un aktuāls. Ievadā kaut vai tikai tā ierobežotā apjoma dēļ nevar aprakstīt visu, kas šinī darbā ir labs un interesants.
Vēl pavisam nesen privātpersona bija nepasargāta no valsts pārvaldes iestāžu patvaļas attiecībā uz lēmumu pieņemšanu visdažādākās dzīves sfērās. Privātpersonai varēja aizliegt būvēt bez īpaša paskaidrojuma, varēja aprēķināt nepastāvošus nodokļus, jebkura iestāde pēc sava ieskata privātpersonai varēja kaut ko aizliegt un pat piespiest izdarīt kādas darbības. Cīņu ar šādu patvaļu sāka 2004.gada 1.februāra Administratīva procesa likums, kurā strikti noteikts, kādus noteikumus jāievēro sastādot administratīvo aktu, un vēl vairāk, ka zaudējumi, ko cietīs persona iestādes prettiesiska administratīva akta dēļ vai iestādes faktiskās rīcības dēļ, tiks atlīdzināti. Tas bija pirmais solis uz priekšu privātpersonas aizstāvēšanā no valsts pārvaldes iestāžu patvaļas, taču šajā likumā ir pārāk vispārīgi noteikta zaudējumu atlīdzināšanas kārtība. 2005.gadā 1.jūlijā stājās spēkā Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas likums) un šī likuma pastāvēšana ir progress privātpersonas aizsardzībā.
Valsts atbildības konstitucionālais pamats būtībā ir ietverts Satversmes 92.panta trešajā teikumā, kur teikts, ka "nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu". [1]
Tādējādi tiesiskais pamats valsts atbildībai, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām, faktiski pastāv jau no 1998.gada 6.novembra, kad Satversme tika papildināta ar jaunu 8.nodaļu "Cilvēka pamattiesības". Minēto apstiprina arī Satversmes tiesas secinājums: "Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti, šī norma neparedz, ka tās konkretizēšanai nepieciešams īpašs likums. Šāda likuma neesamība nevar būt iemesls atteikumam pieņemt tiesā indivīda prasību par atlīdzinājuma piedziņu." [43]
Tomēr tikai ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma un Administratīvā procesa likuma pieņemšanu tiek izvērsts Satversmes 92.panta normatīvais regulējums, tādējādi garantējot privātpersonu tiesības uz atlīdzinājumu par zaudējumiem, kas tām nodarīti ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.
Administratīva procesa likuma ieviešana ir būtiski uzlabojusi valsts pārvaldes darbības kvalitāti. Arvien mazāk ir tādu administratīvo aktu, kuros nav ietverts to pamatojums. Iestādes uztraucas par šā pamatojuma nepieciešamību un domā, kā pareizi pamatot savu rīcību attiecībā pret privātpersonām. Taču, sakarā ar to, ka abi minētie likumi un ar tiem saistītie attiecīgu jomu regulējošie normatīvie akti ir samērā jauni, nepieciešams izanalizēt to efektivitāti un pilnīgumu. Neskatoties uz zināmu progresu attiecīgajā jomā, praksē rodas dažādas problēmas normatīvo aktu piemērošanai. Tādējādi arī sabiedrībā rodas neapmierinātība ar tiem. …
