Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas sociālo pakalpojumu un palīdzības sistēma valstī ir bijusi pakļauta lielām pārmaiņām. Pēdējās desmitgades laikā sociālās politikas jomā ir veiktas vairākas reformas, kuru ietvaros būtiski mainīta tās tiesiskā reglamentācija, sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības organizatoriskie un darbības principi. Valstī ir izveidots sociālās politikas pasākumu kopums – sociālās drošības sistēma, kuras mērķis ir kompensēt iedzīvotājiem sociālo risku radītos materiālos, morālos un fiziskos zaudējumus. Sociālā riska situācijas ir darbanespēja slimības, darba traumas vai invaliditātes dēļ, kā arī vecums, bezdarbs, maternitāte, tuvinieka nāve, apgādnieka zaudējums, t.i., problēmu kopums, kas aktuāls ikvienam valsts iedzīvotājam, jo kādam no sociālajiem riskiem var tikt pakļauts katrs neatkarīgi no vecuma, izglītības, nodarbošanās veida u.tml.
Sociālās drošības sistēma ietver sevī sociālo apdrošināšanu un sociālo palīdzību, un balstās gan uz valsts pamatbudžetu un valsts speciālo budžetu, gan uz pašvaldību budžeta finansējumu.
Tādejādi sociālā drošības sistēma valstī ir visaptverošs pasākumu komplekss, kas veicina iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanos, ietekmē sociālās izmaiņas un veido institūcijas, kas var sniegt visdažādāko palīdzību. Savukārt sociālās palīdzības pasākumi veido drošības tīklu tām personām, kuras nesaņem pietiekamus ienākumus no darba, sociālās apdrošināšanas maksājumiem vai valsts sociālajiem pabalstiem. Sociālā palīdzība risina sociāli mazaizsargātu iedzīvotāju grupu problēmas un ar rehabilitācijas pasākumu palīdzību veicina pašpalīdzības iespējas un indivīdu integrāciju sabiedrības dzīvē.
Viena no sociālās drošības sistēmas jomām – valsts sociālā apdrošināšana aptver tās nodarbinātās personas, par kurām darba devējs veic sociālās apdrošināšanas iemaksas, vai kuras tās veic pašas. Veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas dod personai garantiju saņemt ienākumu atvietojumu situācijā, kad aktualizējies kāds no sociālajiem riskiem. Šodien Latvijā sociālās drošības sistēma tostarp valsts sociālās apdrošināšanas sistēma tiek uzskatīta par pabeigtu. Tomēr pastāv ievērojama iedzīvotāju neapmierinātība ar šo sistēmu, kas stimulē turpmākos centienus to pilnveidot. Jāatzīmē, ka lielu daļu sistēmas trūkumu rada nevis tās nepietiekamā tiesiskā reglamentācija, bet gan pastāvošais finanšu resursu trūkums. Tādejādi valsts sociālās apdrošināšanas sistēma jāskata kompleksi ar sociālo situāciju šodien valstī kopumā.
Darba galvenais mērķis ir, balstoties uz spēkā esošo likumdošanu (LR likumu „Par valsts sociālo apdrošināšanu”; „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”; „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam”; „Par valsts pensijām”; „Par sociālo nodokli”; „Par nodokļiem un nodevām”; „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”; Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu; Valsts sociālo pabalstu likumu u.c. normatīvajiem aktiem), raksturot un analizēt valsts sociālo apdrošināšanu kā sociālās drošības sistēmas sastāvdaļu – tās attīstību, reglamentējošos tiesību aktus, veidus, kā arī apdrošināto personu tiesības.
Vadoties no darba mērķa, tiek izvirzīti šādi uzdevumi:
1.raksturot sociālās drošības sistēmu Latvijas Republikā, atklāt tās attīstību, sākot ar pirmsākumiem 20.gs. sākumā;
2.raksturot valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu reglamentējošos tiesību aktus;
3.analizēt valsts sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības veidus Latvijas Republikā, atbilstoši valstī pieņemtajiem tiesību aktiem;
4.izdarīt secinājumus un izvirzīt priekšlikumus, kas vērsti uz valsts sociālās apdrošināšanas un sociālās drošības sistēmas regulējuma pilnveidošanu un apdrošināto personu tiesību nodrošināšanu. …
