Mūsdienu pedagoģiskās domas principiālā atjaunošanās Latvijā pašreizējā izglītības un audzināšanas sistēmā aktualizē cilvēka radošo spēju attīstības problēmu.
Līdz šim vispārcilvēcisko vērtību fundamentālās nozīmes apzināšanās noteica izmaiņas pedagoģiskajā sistēmā, balstoties uz cilvēku audzināšanas humānistisko koncepciju. Vēlāk ir attīstījusies pedagoģijas filozofija, kuras ietvaros tika formulēti jauni priekšstati par izglītību. Izglītības mērķis radīt priekšnosacījumus cilvēka radošā potenciāla, humānas pašradošas personības, patiesa cilvēciska garīguma attīstībai.
Dziļas pārmaiņas pedagoģiskajā realitātē nosaka izglītības un audzināšanas prioritāti citu kultūras sfēru starpā, izvirza prasības pēc pedagoģiskās domāšanas jaunas paradigmas attīstības, kas paredz apsteidzošu zinātnisko prognozēšanu un apstākļu izveidi radošā cilvēka attīstībai, uzskata skolotāju un skolēnu par tiešiem un atbildīgiem šo pārveidojumu Iīdzdalībniekiem.
Parasti, runājot par cilvēka spējām, ar tām saprot spējas kaut kādā konkrētā darbības veidā- matemātikā, literatūrā, mūzikā, sportā u.tml. Taču ir arī tādas spējas, kuras nepieciešamas daudzu darbību veidu izpildei, piemēram, intelektuālās spējas, t.i., spējas ātri, dziļi un patstāvīgi apdomāt un risināt dažādus uzdevumus. Izejot no tā, psihologi spējas iedala divās grupās: vispārīgajās un speciālajās.
Vispārīgās spējas parasti izpaužas daudzu un dažādu darbības veidu apgūšanas un izpildes procesā. Galvenie vispārējo spēju komponenti ir uztvere, domāšana, atmiņa un iztēle.
Vispārīgo (intelektuālo) spēju izpausmes:
neparasti agra augstas izziņas aktivitātes un zinātkāres izpausme;
domāšanas operāciju izpildes ātrums un precizitāte, ko nosaka uzmanības noturība un operatīvā atmiņa, loģiskās domāšanas iemaņu izveidotība;
aktīvā vārdu krājuma bagātība, verbālo asociāciju ātrums un oriģinalitāte;
izteikta tendence uzdevumus izpildīt radoši, radošās domāšanas un iztēles attīstība;
prasme mācīties, galveno komponentu apguve (1, 127.lpp.).
Speciālās spējas- tās ir spējas, kas izpaužas tikai atsevišķos darbības veidos un nosaka to apgūšanas un izpildes īpatnības ( 30, 199.lpp.).
Pirmā ļauj cilvēkam sasniegt sava laika civilizācijas līmeni- apgūt artikulētu valodu un abstrakto domāšanu, vispārīgo un profesionālo izglītību, dažādu darbību prasmes un sadzīves normas. Speciālās spējas palīdz sasniegt augstus rezultātus kādā speciālā darbības nozarē- zinātnē, tehnikā vai mākslā, organizatora darbā un citur.
Spējas izpaužas visos psihiskos procesos, to kvalitātē. Tā, piemēram, uzmanība, uztvere un atmiņa nosaka cilvēka vērīgumu; atmiņa iztēle un domāšana- atjautību; griba un jūtu kultūra,-darba spējas (32, 26.lpp.).
Latvijas psihologs I.Plotnieks uzskata, ka spējas var raksturot kā personības iekšējo spēku. Cilvēka vērtība atklājas darbā, darbības panākums savukārt nes zināšanas, prasmes un iemaņas. Cilvēka panākumus kādā darbības jomā nosaka personības īpašību komplekss- spējas.
B.Teplovs darbā „Spējas un apdāvinātība” ir izvirzījis spēju trīs pazīmes:
spējas ir cilvēka individuāli psiholoģiskās īpatnības, kas atšķir vienu cilvēku no otra;
neviens nerunās par spējām tur, kur ir runa par īpašībām, kas visiem cilvēkiem ir vienlīdzīgas;
spējas nav jebkuras individuālās īpašības, bet tikai tās, kuras attiecas uz vienas vai vairāku darbību veiksmīgu izpildīšanu;
jēdziens spējas saistās ar vienu vai vairāku darbību veiksmīgu izpildīšanu un netiek norobežotas ar zināšanām un prasmēm, kas jau ir izstrādātas cilvēkā, bet var paskaidrot šo zināšanu un iemaņu apguves vieglumu un ātrumu.…
