IEVADS
Zādzību izdarīšanu ietekmē, ne tikai katra cilvēka individuālās rakstura īpašības, intelekta līmenis, mantkārība, bet arī viņa sociālais stāvoklis, ko iespaido arī valsts ar savu finansu un ekonomisko politiku.
Krimināllikums paredz zādzības (175.pants) un zādzības nelielā apmērā (180.pants). Tas ir viens no apstākļiem, kas sarežģī zādzību kvalifikāciju un izraisa ne vienu vien problēmu.
Kas tad īsti ir noziedzīga nodarījuma, tai skaitā zādzības, kvalifikācija?
Tas ir ļoti dinamisks process, kuram dažādos izmeklēšanas etapos piemīt sava specifika un īpatnības. Procesa virzītājs, veicot kvalifikāciju atsevišķos izmeklēšanas posmos iziet etapu “no nezināšanas līdz pilnīgai zināšanai”. Kad uzsākts kriminālprocess, ir ļoti maz faktu apjoms par izdarīto zādzību un līdz ar to zādzības kvalifikācija ir ļoti ierobežota. Veicot pirmstiesas izmeklēšanu informācijas daudzums palielinās un tas atvieglo zādzības kvalificēšanu, kā arī kvalifikācija var mainīties. Tā var mainīties arī, tad, kad tiek pieņemts lēmums par personas saukšanu pie kriminālatbildības, jo tad ir iegūta visa iespējamā informācija un pierādīti visi svarīgākie zādzības izdarīšanas apstākļi. Tieši informācijas pilnīgums un noskaidrotie zādzības izdarīšanas apstākļi ir tie, kas palīdz noslēgumā izdarīt pareizu zādzības kvalifikāciju.
Aizkraukles rajonā zādzības nelielā apmērā visvairāk izdara personas, kas ir nonākušas sarežģītos materiālos apstākļos. Zādzības izdarīšana viņiem ir iespēja iegūt līdzekļus, lai varētu apmierināt savas primārās vajadzības.
Parasti minētās kategorijas personas darbojas vienatnē un lielākoties izdara slepenu mantas nolaupīšanu. Šādu personu izdarīto zādzību kvalifikācija lielākoties nesagādā nekādas problēmas.
Taču ne visas zādzības tiek izdarītas tikai augstāk minēto iemeslu dēļ. Zādzības Krimināllikuma 175.panta izpratnē tiek izdarītas arī citu motīvu pēc.
Kā zināms, zādzības galvenais motīvs ir mantkārība. Tieši šī iemesla pēc, indivīdi izdara ļoti smagas un apjomīgas zādzības, kas nereti saistītas ar mantas bojāšanu un citiem zādzību pavadošiem apstākļiem, kā arī pāraug citā smagākā noziedzīgā nodarījumā, piemēram, laupīšanā.
Mantiskā ziņā apjomīgākās un sabiedriski bīstamākās zādzības parasti tiek izdarītas grupā, kad personas par mantas nolaupīšanu vienojas iepriekš. Šādu indivīdu grupu izdarīto zādzību kvalifikācija var sagādāt ne vienu vien problēmu. Tāpat arī tās ir daudz grūtāk atklāt, jo šāda manta nolaupīšana ir labāk organizēta un pārdomātāka, nekā, ja darbojas viens indivīds.
Pēdējos gados ir palielinājusies tendence, ka zādzības izdara indivīdi, kas ir atkarīgi no narkotiskajām, psihotropajām vai citām apreibinošajām vielām, jo, lai iegūtu kārtējo devu viņiem nepieciešami finanšu līdzekļi. Šāda personas ir neprognozējamas, jo meklējot kārtējo upuri, viņi vēl atrodas minēto vielu ietekmē. Viņi nespēj kontrolēt savas darbības un dažreiz pat neapzinās, ko dara, jo pats svarīgākais viņiem ir mērķis – kārtējā narkotiku vai citu apreibinošo vielu deva un viņi šo mērķi visiem iespējamiem līdzekļiem cenšas sasniegt.
1. ZĀDZĪBAS JĒDZIENS
Noziedzīgi nodarījumi pret īpašumu ir ietverti Krimināllikuma 18.nodaļā. Zādzība ir viens no šiem nodarījumiem.
“Mantas nolaupīšana (zādzība, laupīšana, krāpšana, piesavināšanās) ir tīša, prettiesiska un bezatlīdzības svešas mantas paņemšana no juridisku vai fizisku personu īpašuma vai valdījuma ar nolūku to paturēt vai izmantot savā vai citas personas labā, vai citādi rīkoties ar to kā ar savu, kā rezultātā mantas īpašniekam vai valdītājam tiek nodarīts reāls materiāls zaudējums.”1 Pašreizējais zādzības jēdziena formulējums ir likumsakarīgs juridiskās domas attīstības rezultāts.
1903.gada Sodu likums zādzību formulē kā „slepenu vai atklātu svešas kustamas mantas paņemšanu piesavināšanās nolūkā’’ (581.pants). 1933.gada Sodu likums zādzību traktē kā „slepenu vai atklātu svešas kustamas mantas paņemšanu ar nolūku nelikumīgi paturēt to savā vai citas personas labā’’2
…
