Reizēm caurskatot presi, cilvēkam, kas cenšas aktīvi sekot līdzi visiem valstī notiekošajiem procesiem, var rasties jautājums kāpēc netiek atspoguļoti kādi noteikti notikumi, procesi. Katrs laikraksts pats izvēlas savu nostāju, ko, manuprāt, var apkopot vairākos faktoros:
Kas ir avīzes īpašnieks? – privātpersona vai kāda organizācija;
Kas ir tās mērķauditorija?
Kādu politisko nostāju tā atbalsta? – labējie, kreisie, centrālie...
Protams, pastāv daudzi citi faktori, kas ietekmē laikraksta vai žurnāla dienaskārtību, taču šie trīs ir paši svarīgākie. Neatspoguļojot kādus notikumus avīze vai žurnāls it kā ieņem stāvokli “tas uz mums neattiecas”, kas, protams, tiek nodots tālāk saviem lasītājiem. Kas, manuprāt, ir vēl sliktāk – laikrakstā strādājošie žurnālisti ieminoties par notikumu dod klāt savu subjektīvo vērtējumu, kas vēlāk var pārtapt par kādas sabiedrības daļas viedokli. Tādā veidā realizējas preses kā “ceturtās varas” ietekme pār lasītāju. Labs piemērs varētu būt Latvijas iedzīvotāju, atkarībā no tautības, nostāja jautājumā par politisko situāciju valstī. Tā kā Latvijā pastāv divas informācijas telpas – latviešu un cittautiešu, manis minētajā gadījumā krievu, tad viedoklis par vienu jautājumu būtiski atšķiras. Katra preses telpa izceļ citas informācijas šķautnes – vairāk negatīvo vai pozitīvo.
Darba autori I. Šulmane un S. Kruks, lai raksturotu sliktu žurnālistikas praksi izpētot virkni laikrakstos sastopamo publikāciju ir analizējuši vairākus piemērus. …
