Lieliska diena: spoži spīd saule, pūš liegs vējiņš, Raunas upē urdz straujš pavasara ūdens, bet krasta kokos čivina putni. Pāris metrus tālāk, stāvajā nogazē pie kraujas, ir Tanīsa pilskalna ala, kurā vēlos nokļūt, lai izdarītu dažus fotouzņēmumus. Viens neuzmanīgs solis un es šlūcu tuvāk kraujas malai, taču paveicas un no piezemēšanās aukstajos marta ūdeņos glābj krūmu puduris. Neliela epizode, kurā Dabas māte norāda: "Cilvēk, nesper savu kāju, kur neesi aicināts!". Taču pirms nepilniem desmit gadiem kādam pārgalvim mēģinājums nokļūt apskatei slēgtajā Siguldas Velnalā beidzās traģiski - puisis paslīdēja, nokrita no kraujas un gāja bojā. Tolaik tapa pamācoði raksti avīzēs, uz sanāksmēm pulcējās speciālisti, bet situācija saistībā ar piekļuves ierobežošanu Latvijas pazemes bagātībai nav mainījusies.
Vai alas var būt tūrisma objekts? Ciktāl viesošanās alās var būt bīstama šiem unikālajiem objektiem un cik pašiem tūristiem? Atbildi ir grūti sniegt, bet dabas draugi saka viennozīmīgi: neierobežota un patvaļīga tūristu viesošanās alās noslēpumainu pazemes brīnumu drīz vien var padarīt par parastu, tumšu caurumu zemē.
Taču lai cik tas pretrunīgi nebūtu, viens no Latvijā populārākajiem tūrisma objektiem ir tieši Gūtmaņala (Sigulda). Populārāko vidū ir arī Liepas ellīte (Cēsu rajons), Abavas Velnala (Tukuma rajons)un Riežupes smilšu labirints (Kuldīgas rajons), kas gan ir cilvēku veidotas. Šīs un vēl vairākas citas alas ir cilvēku apgūtas un daudzu acīs pat zaudējušas savu pirmatnējo pievilcību, tāpēc tiek meklētas mazāk populārās, kurās iegūt piedzīvojuma garšu un apmierināt kāri pēc nezināmā. …
