Šobrīd, patēriņš stāv vietā, kur kultūra un ekonomika visstraujāk saplūst. Patēriņš vienmēr ir process, kas notiek ārpus ekonomikas procesiem, divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ekonomika ir lielā mērā saistīta ar ražošanu un preču izplatīšanu, bet patēriņš tiek definēts kā vien lietas iznīcināšana lietošanā. Otrkārt, patēriņš ir kādas lietas izmantošana savām vajadzībām un attiecīgi personīga labuma iegūšana no iegūtās un līdz ar to patērētās preces, bet, savukārt, ekonomikai interesē tieši sabiedriskais un uzņēmumu ieguvums. (Bauman, 1998) Tāpēc patēriņa kultūra ir tikai fons ekonomiskajā dzīvē, bet nav nekādas nozīmes tajā. Ekonomika fundamentāli balstās tikai uz pieprasījumu un piedāvājumu, kas nav sasaistāms ar patēriņa kultūru , jo tā pamatā ir tieši cilvēka vēlmes un vajadzības.
Iespējams, šī aizraušanās ar patēriņu jāpārslimo kā jebkura slimība un gan jau arī pie Latvijā un citur pasaulē kādreiz svētdienās lielveikali būs slēgti. Aizraušanās ar izpārdošanām, dažādām trakajām dienām tiks uzskatīta par bezjēdzīgu laika nosišanas veidu. Bet pagaidām vēl valda konsumerisms un plātīties ar veiksmīgu šopingu neskaitās apkaunojoši. Tāpēc mēģinājumi ierobežot patēriņa kultūru, kas radusies salīdzinoši nesen šobrīd vēl lemti neveiksmei. Taču tikai pagaidām. Gan jau sabiedrība ar laiku no šīs mānijas novērsīsies kā apnikušas rotaļmantiņas un meklēs ko jaunu, aizraujošāku. Bet pagaidām vēl domāsim par to, lai, aizejot uz tirdzniecības templi – Dominu vai Alfu, varētu tur ziedot tik, cik nepieciešams savas pašapziņas apmierināšanai un ne vairāk.
…
