Ir brīži, kad kāds ar tevi sarunājas. Jau kopš bērnības pēc kāda pārdzīvojuma, kāds tevi tirda, mudina un sauc. Uzdod jautājumus uz kuriem atbildi, kā pats domā, nevari atrast. Tu bēdz, izliecies, ka nedzirdi, baidies palikt viens un starp savas vietas sabiedrībā atrašanu, šķiet, tās pazudušas. Bet, kad atkal sastopies ar likteņa netaisnību un nāvi, tās atkal ir klāt – balsis tavā galvā. Un tu padodies. „Es neko nemeklēju, es tikai atrodu.”
Bērnība, šis skaistais dzīves sākuma posms, laikam gan ikvienam paliek gaišā atmiņā. Arī mākslinieki cauri dzīvei un daiļradei nes savas bērnības iespaidus. Jo tikai bērns ir tas, kas pasauli uztver tādu, kāda tā ir, jo viņa domāšana nav piesārņota ar nevajadzīgiem stereotipiem un problēmām. „Es gleznoju to, ko domāju, nevis to, ko redzu.” Par ko domāja Pikaso, kad pēc māsas Lolitas lūguma zīmēja suņus, gaiļus, ēzeļus un citus dzīvniekus vai priekšmetus, veidojot to apjomu kontūru ar vienu vienīgu nepārtrauktu līniju, katru reizi zīmējumu sākot no kādas citas vietas – vienreiz no auss, citreiz no kājas vai astes. Suns paliek suns, un ēzelis paliek ēzelis. Bet , kurš no mums spēs pateikt ar ko sākas suns, ar ko ēzelis – ausi, kāju vai asti. To zina tikai bērns. Trīspadsmit gadīgo Pikaso raksturoja spāniskā nesavaldība, tiešums un egoistiskā spīts, kuru pastiprināja viņa tēvs, zīmēšanas un gleznošanas pasniedzējs, juzdams, ka dēls viņu mākslā pāraudzis, savas krāsas un gleznošanas piederumus svinīgi nododot dēlam. Vai Pikaso bija brīnumbērns? Vai vienkārši viņa ģenialitāti raksturoja viņa naivais tiešums un netipiskais pasaules redzējums?
Divdesmit gadu vecumā atstājot tēva mājas un dodoties laimes meklējumos uz Parīzi, Pikaso sev līdzi nesa svešus viedokļus un idejas.
…
