Recenzija par „Raudupietes” teātra izrādi

Lai rosinātu mūsdienu jaunatni vērtējoši spriest par latviešu kultūras vērtībām – literatūru, teātri, kultūras mantojumu- Latvijas Dailes teātris savā repertuārā iekļāvis iestudējumu vienai no latviešu izcilākajām novelēm „Raudupiete” . Mihails Gruzdovs uz Dailes teātra skatuves pievērsies latviešu dramaturģijai, izvēloties, no divām latviešu literārajām Raudupietēm, mākslinieciski mazāk pārliecinošo Brigaderes versiju, kas tapusi kā Blaumaņa stāsta pārstrādājums lugā. Annas Brigaderes luga „Raudupiete” tapusi 1914. gadā, kuras pamatā – Rūdolfa Blaumaņa novele „ Raudupiete” (1889). Režisors Brigaderes drāmu pārvērtis traģikomēdijā, liekot aktieriem balansēt uz trauslās žanru robežas, kas viņiem izdodas labi, it sevišķi aktrisei Indra Briķei, kļūstot par izrādes dārgumu, kas satur iestudējumu. Režisors viņai, manuprāt, uzlicis lielāko nastu, jo parādīt daudzšķautnainas sievietes raksturu, kurā plosās kaislības, naids, mīlestība un sāpes, it nemaz nav viegli meistarīgi attēlot. Otrs režisora „upuris”, manā skatījumā, ir Artūra Skrastiņa attēlotais Kārlis, kura loma bija dramatiskuma un komiskuma pārpilna, kas padarīja Kārļa tēlu interesantāku. Viņš spēlējas ar saimnieci, turklāt, manot viņas nepārprotamo interesi, spēlīte kļūst vēl atklātāka un, protams, bīstamāka. Līdz, attopoties Raudupietes gultā, pēdējā brīdī nobīstas no situācijas nopietnības.…