Tiesību normu kopuma nepieciešamība valstī par mantošanas tiesiskajām attiecībām

Pamatojoties uz iepriekš minēto, ir secināms, ka tiesību normu kopums, kas regulē mantošanas tiesiskās attiecības, balstās arīdzan uz sabiedrībā esošajām morāles normām un to ievērošanu vai neievērošanu. Proti, izanalizējot Civillikuma mantojuma tiesību daļā noteiktās normas, var secināt, ka daudzas to normas ir veidotas ar mērķi aizsargāt labticīgus indivīdus, mantiniekus no nežēlīgiem, nekrietniem vai negodīgiem indivīdiem, starp kuriem nereti ir radniecīgas saites. Tā piemēram, Civillikuma 393.pantā ir noteikts, ka ‘’laulātais saņem bērna daļu, ja palikušo bērnu skaits ir mazāks par četriem, bet ja bērnu ir četri vai vairāk – ceturto daļu’’. Nav izprotams, kādu motīvu dēļ tika noteikta šāda kārtība pārdzīvojušam laulātajam, ja bērnu ir vairāk par četriem, saņemt tieši ceturto daļu no mantojuma, iespējams, motīvs ir bijis bērnu morāles normu neievērošana attiecībā pret pārdzīvojošā laulātā tiesībām uz mantu, proti, aizskarot vai neievērojot tā tiesības. Arīdzan kā piemēru var minēt Civillikuma 431.panta 3.punktā minēto, proti, ka testators var atstumt no mantojuma laulāto, ja laulība ir izirusi un laulātie vairāk nekā trīs gadus dzīvo šķirti. Arī šī norma ir balstīta uz morāles normām, proti, kā pietiekamu motīvu laulātā atstumšanai no mantojuma uzskatot laulības iziršanu vai noteiktu laika periodu dzīvojot šķirti, kas liecina par mūsdienu indivīda izpratni un tā nozīmi mantošanas tiesībās un arīdzan to attīstībā, pamatojoties uz to, ka Civillikuma mantojuma tiesību daļa ir pieņemta 1937.gadā, taču šīs normas grozījumi ir izdarīti 2002.gadā, kas liecina par to, ka, mainoties indivīda izpratnei par morāles normām attiecībā pret mantošanu, mainās arī tiesiskais regulējums. …