Runājot par problēmas mazināšanu, labu risinājumu piedāvā E. Aldermane, kura norāda uz pieaugušo cilvēku lomas svarīgumu, cīnoties pret plašsaziņas līdzekļu vardarbību pret bērniem: „Vecākiem ir biežāk jāskatās filmas un raidījumi kopā ar bērniem, tās pārrunājot. Ģimenei un skolai jāmāca bērniem un jauniešiem analizēt mediju piedāvāto saturu, noteikt to māksliniecisko vērtību un saikni ar reālo dzīvi”. Savukārt Vēsma Grugule, Kandavas K.Mīlenbaha vidusskolas direktore aicina šajā problēmā nevainot tikai vecākus un skolu, bet pēc palīdzības vērsties arī pie masu medijiem: „…pārnākot vēlu mājās no darba, vecākiem nav iespējas „patīt atpakaļ” bērna skatīto televīzijā un pārrunāt, kā vecāki tiek gudri rosināti… Mēs visi kopā esam atbildīgi par skolēnu morālo uzskatu veidošanu, nevis skolotāji ar jauniem mācību priekšmetiem spēs labot virtuālās reālitātes radītos greizos priekšstatus… arī masu medijiem, kas tikpat aktīvi piedalās bērnu morāles vērtību veidošanas procesā, ir pienākums risināt šo problēmu, lai tā neturpinātu velties kā neprognozējama akmeņu lavīna”. Manuprāt, šajā problēmā vainot vai pilnīgi attaisnot nedrīkst nevienu, jo bērns pats izvēlas no kā ņemt piemēru savai uzvedībai. Pamācības vai sodīšanas arī nebūtu tas labākais variants kā pārveidot bērnu attieksmi pret internetu vai televīziju. …
