Aktīvā mācību un audzināšanas prakse pirmsskolā

5. Pedagoģiskās kompetences analīze
Savu pedagoģisko aktīvo mācību un audzināšanas praksi pirmsskolā vērtēju kā pozitīvu, uzzināju kā darbojas PII, tās iekšējo struktūru, bērnudārza grupas. Tā kā mana prakse notika visās bērnudārza grupās bija lieliska iespēja iepazīties ar katras grupas darbību. Jau no pirmās dienas radās laba saskarsme gan ar bērniem, gan ar skolotājiem un PII personālu, taču ar bērnu vecākiem neizdevās iepazīties, lai teiktu ka ir izvērtusies laba saskarsme. Strādājot ar bērniem individuāli un vadot nodarbības, kā arī runājoties ar viņiem uzzināju viņu mīļākās lietas un intereses, kas man palīdzēja brīžos, kad viņi bija trauksmaini, kautrīgi, sabēdājušies, vai dusmīgi. Īsajā laikā periodā, kas manā gadījumā katrā grupā bija tiešām īss, iemantoju bērnu uzticību un cieņu, kas man ļāva būt bērniem par atbalsta un uzticības personu, kad paliek skumji vai ir radusies problēmsituācija, viņi vērsās pēc palīdzības nebaidoties.
Vērojot pedagogus esmu novērojusī ka katrs strādā savā stilā un esmu iemācījusies, ka strādājot par skolotāju ir jāiemācās atkāpties no saviem principiem un no izdomātā plāna un ļauties bērnu idejām un viņu piedāvātajām nodarbību tēmām par ko viņi vēlas diskutēt un izzināt.
Pedagogs bērnam ļauj sevī saskatīt labo un to, kas viņam padodas, ko viņš var izdarīt, kā arī mudina nepadoties un mēģināt vēlreiz ja kaut kas nesanāk, kā arī mācīties. Pedagogam ir jāļauj lai bērns uzdod jautājumus un nedrīkst viņu apklusināt, ja viņam šis jautājums ļoti interesē un nav ārpus uzvedības un pieklājības normām. Arī kādu blēņu darīšanu nedrīkst atstāt bez ievērības un tā ir jāpārrunā. Pedagogam ir jāspēj risināt konflikta situācijas.
…