Analīze.
1. Mana un bērnu tiešā un netiešā sadarbība.
Tieši ar bērniem nācās sadarboties gandrīz ik brīdi – jāatbild uz bērnu uzdotajiem jautājumiem, jāpalīdz tikt galā ar kādu grūtāku uzdevumu, jāiesaistās rotaļā, vai interešu centru aktivitātēs. Tieši ar bērniem saarbojoties mēs stimulējam, motivējam viņus ar vārdiem, lai viņu veiktā darbība izdotos vel labāk kā iecerēts. Netieši – tas ir pastarpināti caur kādu mēs bērnus iedrošinām rīkoties, domāju, ka šāda veida situācijas bija krietni mazāk nekā tiešā sadarbība.
2. Pozitīvie stimuli, kuri aktivizēja bērnu darbību.
Manuprāt, vislabākais pozitīvais stimuls, lai aktivizētu bērna darbību, ir bērna darbības pozitīvs novērtējums. Piemēram, nodarbībās, kurās bērnam kaut kas viņa prāt neizdodas tik labi ka viņam gribētos, pats galvenais ir uzslavēt bērnu, pateikt, ka viņam ļoti labi izdodās, norādīt, ka ja tu darītu, piemēram, mazliet savādāk, tad tev izdotos vēl labak. Kā piemēru varu minēt, ka meitenei ne īpaši labi izdodas darboties ar šķērēm, bija nepieciešams meiteni uzslavēt, par labu darbu, ka bija redzams, cik ļoti viņa centās, lai darbiņš izdotos vēl glītāks. Tātad, lai bērns progresētu un attīstītos, ir nepieciešams viņu ieinteresēt un rosināt viņa motivāciju
3. Kā veicinājāt bērnu patstāvību, pašapziņu un mērķtiecību dažādos darbības veidos.
Ka jau ieprikš mineju, ka bērns attīstīsies un progreses tiesi tik, cik mēs pedagogi, vecāki un citi pieaugušie pratīsim viņu ieinteresēt un motivēt. Bērnu ir nepieciešams uzslavēt – tas veido viņa pārliecību par sevi, pašvērtējumu. Piemēram, puisītim katru reizi došanās pastaigā sākās ar sava veida nepatiku, viņš ļoti lēni ģērbās un līdz ar to vienmēr palika pēdējais, kas īsti viņu pašu neapmierināja. Kārtējo reizi dodoties uz ģērbtuvi uzslavēju puisīti – tu atkal ļoti rūpīgi ģērbsies, tev tas ļoti labi izdodās. Šādi atkārtoju vairākas reizes, un puisēnam sāka šķist, ka tas nekas, ka es pēdējais, es tomēr viskārtīgākais.
…
