Ievads:
Visi organismi uz Zemes ir izplatīti pēc noteiktām sakarībām un likumiem. Viens no tādiem likumiem ir biotopu relatīvās stabilitātes likums, kas paredz, ka sugai pārvietojoties uz kādu citu dzīves vietu saglabājas vai nu klimatiskie apstākļi, vai nu biotopa īpašības. Tā pat, organismu izplatību ietekmē abiotiskie (klimatiskie un edafiskie),un biotiskie (mijiedarbības) faktori. Veidojoties kādam īpatnim, vai tam pārceļojot, primārais faktors ir klimatiskie apstākļi. Šie apstākļi ir gaisma, temperatūra un mitrums, kas savukārt ir atkarīgi no teritorijas ģeogrāfiskā izvietojuma. Visa zemeslode ir sadalīta zonās, kur katrai zonai ir raksturīgs savs valdošais klimats, līdz ar to arī biomi. Biomi – biosfēras zonas, kas tiek nodalītas pēc līdzīgām klimatiskajām un veģetācijas struktūrām.
Ekologi sadalīja zemeslodi deviņās zonās (zonobiomos), kas ir atkarīgas no klimata:
1. Ekvatoriālais (humīds tropisks)
2. Tropiskais zonobioms ar vasaras lietus periodu.
3. Subtropiskais zonobioms ar tuksnešu klimatu.
4. Vidusjūras – ar vasaras sausuma periodu un ziemas lietusperiodu.
5. Humīds temperāta okeaniska klimata zonobioms.
6. Nemorālais zonobioms – temperētais ar īsiem sala periodiem.
7. Arīds temperāts kontinentālais zonobioms ar aukstām ziemām.
8. Boreālais zonobioms – auksts temperātais zonobioms ar vēsām vasarām un garām ziemām
9. Polārais zonobioms – arktisks, ar loti īsām vasarām.
Starp zonobiomiem pastāv plašas pārejas zonas – zonoektoni. Šajās teritorijās veģetācija pakāpeniski mainās no viena bioma uz citu. Veģetācija – visu augu sugu īpatņu kopums, kas sastopams noteiktā teritorijā, veģetāciju būtiski ietekmē klimatiskie faktori.
Šajā praktiskajā darbā tiek pētīta un salīdzināta augu sugu areālu izplatība atkarībā no zemeslodes zonām.
Areāls – ir zemes virsas daļa, kurā mūsdienās sastopama suga (taksons) un kur tā spēj pilnībā pabeigt savu dzīves ciklu un dot auglīgus pēcnācējus. …
