Tad, kad pienākusi gada visgarākā diena, kurai seko īsākā nakts, latvieši svin Jāņus. Īstā Jāņu diena pēc Gregorija kalendāra ir 23.jūnijā.
Jāņi ir lielākie un mīlētākie latviešu svētki. Tāpēc tiem gatavojas jo cītīgi. Jāapdara lauku darbi, jāizravē dārzi un puķudobes, jāsakopj sēta. Saimnieces sēja sieru, saimnieki no miežiem darīja alu.
Dienu pirms Jāņiem sauca par Zāļu dienu. Tā kā saule savu gaismu un siltumu šajā laikā dāvā visdāsnāk, ļaudis ticēja, ka tanī plūktām zālēm piemīt īpašs spēks. Dažādi lietotas, tās nes auglību un svētību, nodrošina veselību un labklājību. Tāpēc appušķoja gan laukus, gan dārzu, gan sētu. Pušķošanai visvairāk izmantoja bērza meijas un ozola zarus.
No ozola zariem vija vītnes un vainagus. Izrotāti tika arī dažādi priekšmeti.
Zāļu vainagi tika arī lopiņiem.
Tā kā Jāņu naktī arī raganas un burvji nesnauda, vajadzēja nodrošināties pret viņu kaitējumiem. Tādā nolūkā pie durvīm un arī citās vietās lika pīlādžu zarus. Ļaunuma atvairīšanai noderēja arī dadži, nātres, dažādi asi priekšmeti. Īpaši no skauģiem sargāju lopu laidaru.
Par Jāņu zālēm sauc visus zaļumus, kas plūkti Jāņu dienā un Jāņu vakarā, taču tautas dziesmās visbiežāk pieminētas madaras, vībotnes, āboliņš un buldurjānis. Ar zālēm izkaisīja pagalmu, kūti, takas, pa kurām diendienās staigāja saime. Zāles lika gultās, sprauda pie sienām un griestiem. Pa grīdu izbārstīja sakapātas lapas un sasmalcinātas kalmes. …
