Valsts un tiesības izpratne klasiskajā marksismā
Saskaņā ar marksisma sociālo un vēstures filozofiju tiesībām nav patstāvīga lomu sabiedrības attīstībā. Valsts un tiesība ir tipiski virsbūves veidojumi, tātad sekundāri veidojumi, kas izriet no sabiedrības ekonomiskās bāzes. Tiesībai kā virsbūves veidojumam nav savas patstāvīgās esamības, nav savas vēstures.
Saskaņā ar K,Marksa izpratni valsts un tiesība ir nevis vispārēji veidojumi, kas sakārtojuši un organizējuši cilvēku kopdzīvi, bet gan ekonomiski dominējošo šķiru politiskās kundzības instrumenti. Šajā sakarā K.Markss ļoti asi vēršas pret, piemēram, dabiskās tiesības doktrīnu, atmaskodams, kā viņam liekas, tās liekulību. ‘’Tā sauktās cilvēka tiesības butībā nav nekas cits, kā tā cilvēka tiesības, kurš nodalīts no cilvēciskās būtības un kopības. Visas tiesības pēc būtības esot tikai buržuāziskās sabiedrības priviliģēto pārstāvju-ražošanas līdzekļu īpašnieku-tiesības.
No marksisma viedokļa tiesība vienmēr ir pastarpināta šķiru interešu izpausme. Šķiru pastāvēšanu un šķiru interešu formas noteic darba dalīšana ,kas, savukārt, izriet no ražošanās līdzekļu pārvaldīšanas privātīpašumu formā. Šādos apstākļos, piemēram, tiesiskās vienlīdzības, universālisma sludināšana un aizstāvēšana praksē nozīmē nevienlīdzības un netaisnības aizstāvēšanu.
…