Strauji attīstoties starptautiskajai tirdzniecībai 20 gs. otrajā pusē radās nepieciešamība pēc vienotas tirdzniecības un norēķinu sistēmas izstrādāšanas.
Starptautiskie tirdznieciskie noteikumi ir apkopotās parašas preču piegāde un norēķinos.
Šie noteikumi ir rekomendējoši, t.i. tie nav obligāti darījumu partneriem. Noteikumu būtiska sastāvdaļa ir cenu noteikšana pie dažādiem norēķinu variantiem.
Starptautiskās cenu sistēmas izstrāde sakās 1980.gadā, kad Vīnē pieņēma ANO konvenciju “Par preču starptautiskajiem pirkšanas-pārdošanas līgumiem”.
1990.gadā Starptautiskā Tirdzniecības Palāta izstrādāja “Starptautiskos tirdzniecības noteikumos” (international commercial terms), kurus saīsināti sāka apzīmēt “Incoterms-90”. 2000.gadā ir veikti 3 papildinājumi.
Šie termini (cenas) atspoguļo šādus piegādes momentus:
Kāds ir preču transportēšanas veids – ūdens, dzelzceļa, auto vai gaisa transports;
Kur tiek fiksēts pārvadājumu franko-punkts (robeža), kad mainās partneru saistības;
Kāds ir izmaksu dalījums. Kuras izmaksas iekļaujamas cenā (tātad, tās sākotnēji segs piegādātājs) un kuras izmaksas jāsedz pircējam virs cenas;
Kāda ir partneru juridiskā atbildība un riski, t.i., kādus riskus katrs partneris uzņemas.…