Skolas un izglītība Latvijā 19.gadsimtā

Jaunās strāvas darbinieki par tautas izglītību
19. gadsimta 80. gados Latvijā aktivizējās jauna kustība, kas vēturē pazīstama kā Jaunā strāva. Tā bija latviešu inteliģences idejiska kustība, kas 90. gados iezīmēja svarīgu lūzumu latviešu sabiedriskās domas attīstībā. Ja jaunlatvieši galvenokārt darbojās kultūras jomā, tad Jaunās strāvas darbinieki izglītības problēmas saistīja ar politiska rakstura izmaiņām sabiedrībā. Ar viņiem Latvijā ienāca marksistiskā ideoloģija, kuras galvenā būtība ir šķiru cīņas, tautu pašnoteikšanās ideja. Savas idejas Jaunās strāvas darbinieki pauda avīzē ‘’Dienas Lapa’’.
Redzamākie Jaunās strāvas kustības pārstāvji bija Rainis, Aspazija, Pēteris Stučka, Eduards Veidenbaums, Jānis Jansons-Brauns un daudzi citi. Izglītības jomā jaunstrāvnieki prasīja pievērst lielāku uzmanību dabaszinātniskiem mācību priekšmetiem, estētiskām vērtībām, darba lomai personības veidošanās procesā. Viņi uzstājās pret šauri nacionālu noslēgtību. Tautas izglītības sistēmu viņi redzēja ciešā saistībā ar ekonomisko dzīvi.

Topošie skolotāji jāmāca dzimtajā valodā. Tas dos viņiem iespēju labāk izpildīt savu pienākumu tautskolā. Tautskolotāja darbs nedrīkst aprobežoties tikai ar skolu. Viņam jābūt kultūras nesējam un kopējam tautā. Skolotājam vienmēr jāpilnveido teorētiskās zināšanas un pedagoģiskā prakse. Šim nolūkam organizējamas bibliotēkas, skolotāju konferences utt. Tautas vienības gara modināšanai jāizmanto visas iespējas, piemēram, vietējie un vispārējie dziesmu svētki un cita rakstura masu pasākumi.
…