Bet jau 1601. g., vēl turpinoties zviedru – poļu karam, Zviedrijas hercogs Kārlis vērsās pret muižnieku patvaļu Latvijā paziņodams: “zemniekiem vajadzētu būt brīviem no muižniekiem…Viņiem vajadzētu varēt sūtīt savus bērnus skolās mācīties visādus amatus, kas būtu noderīgi šai zemei…” (129. lpp. U. Ģērmanis).
Vēsturnieks J. Kriškāns uzskata, ka 17. gs. latvijas tautas galvenie izglītotāji bija zviedri un viņu ieviestās dzīves un izglītības reformas. Zviedrijā zemnieki jau daudzus gadus atpakaļ bija brīvi ļaudis. Zemnieku karalis Gustavs Vazna ļāva parastam lauku kopējam saņemt tādu pašu izglītību kā jebkuras šķiras cilvēkam. Zviedrijas ģeogrāfisko apstākļu dēļ (zeme reti apdzīvota), bērnu pulcēšanās skolās bija neiespējama. Šie īpatnējie apstākļi spieda valdībai meklēt un atrast iespēju zemnieku bērnu izglītošanai. Reāla iespēja bija bērniem zināmu laiku mācīties mājās, apgūstot pamatiemaņas rakstīšanā un lasīšanā.…