1934.gada apvērsuma juridiskā analīze

Kārļa Ulmaņa prettiesisko darbību var raksturot kā nodevību pret Latvijas valsti, jo, pirmkārt, pārkāpa augstāko Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi. Sodu likumā šī nodevība aprakstīta 98. pantā: „ Kas piedalījies apvienībā, kura sastādījusies, lai izdarītu valsts nodevību, sodāms: pirmkārt, ja apvienība uzstādījusi par savas darbības mērķi izdarīt nodevīgu nodarījumu, par kuru likumā nolikts sods, ne zemāks par spaidu darbiem, - ar pārmācības namu, otrkārt, pārējos gadījumos – ar cietumu.
Kārlis Ulmanis nebija tiesisks pārņemt varu savās rokās 1934. gadā naktī no 15. uz 16. maiju, jo viņa darbība bija vērsta pretēji Latvijas Republikas konstitūcijai. Kaut arī diktatūra nebija nekas neparasts tā laika Eiropā, Ulmaņa režīms tomēr bija unikāls salīdzinājumā ar citiem starpkaru perioda antidemokrātiskajiem režīmiem. Latvijā nepastāvēja nekādas demokrātijas iezīmes. Netika izveidota viena valdošā partija, nepastāvēja pat šķietams likumdošanas orgāns, vai pieņemta jauna režīma konstitūcija. Konstitūcija netika ievērota, bet netika arī atcelta.
Pēc būtības pamats izsludināt izņēmuma stāvokli Kārlim Ulmanim patiešām bija, to pierāda valsts apvērsums. Bet Kārlim Ulmanim kā ministru prezidentam bija jāvēršas pret apvērsuma organizētājiem, tas ir, pēc būtības, pašam pret sevi, nevis pret valsts iekārtu, iznīcinot demokrātiju. Tātad Satversmē noteikta kārtība par izņēmuma stāvokli netika ievērota un tieši te sākās pārkāpumi, jo tika gāzta valsts iekārta.
Kārļa Ulmaņa rīcība tika atzīta par ļoti smagu noziegumu, par kuru draudēja sods uz mūžu vai noteiktu laiku, vai pārmācības namu. Viņa prettiesiskā darbība, vēl jo vairāk kā juristam, bija nodevība un necieņas izrādīšana pret Latvijas valsti un konstitūciju.
…