Administratīvās tiesības ir plaša tiesību nozare, kas regulē attiecības valsts pārvaldes sfērā. Šo attiecību subjekti ir visai daudzskaitlīgi un daudzveidīgi. Vispirms pie tiem pieder valsts pārvaldes iestādes - Ministru kabinets, ministrijas, dažādas pārvaldes, inspekcijas, dienesti, kā arī pašvaldības, kas īsteno vairākas valsts pārvaldes funkcijas. Tajā pašā laikā šo attiecību subjekti ir arī visi tie, uz kuriem šīs valsts pārvaldes iestādes iedarbojas vai arī ar kuriem sadarbojas šo funkciju īstenošanas procesā - sabiedriskas organizācijas, komercsabiedrības, citas institūcijas, Latvijas pilsoņi un citas fiziskas personas.
Ņemot vērā šo attiecību daudzveidību un to dalībnieku lielo skaitu šī attiecību nozare ir visai sarežģīta. Tajā pašā laikā tā ir viena no vismazāk sistematizētām tiesību nozarēm. Nevar cerēt arī uz tās plašāku sistematizāciju tuvākā nākotnē, jo Latvijā vēl arvien notiek plašas reformas valsts pārvaldes jomā, sociālistisko un postsociālistisko tiesību normu nomaiņa pret normām, kas atbilstu demokrātiskas brīvā tirgus sabiedrības prasībām. [1]
Administratīvās tiesības vēsturiski radās līdz ar valsti. Valsts attīstība sekmēja administratīvo tiesību attīstību un tās kalpoja valsts un sabiedrības savstarpējo attiecību regulēšanai. Valsts noteica administratīvās tiesības, bet arī tiesības noteica valsts virzību.
Administratīvās tiesības kā sabiedrisko attiecību regulators visās valstīs ir ieņēmušas un turpina ieņemt vienu no vadošajām vietām citu tiesību nozaru vidū. Un tas ir objektīvi nosacīti, jo nav citas iespējas, kā realizēt likumdevēja gribu, kas izteikta likumos. Tikai, izpildot likumos paredzēto, proti, realizējot izpildvaru, ir iespējams sakārtot attiecības, lai nodrošinātu valsts, sabiedrības un indivīda attīstību tiesiskā valstī.…
