Visā pasaulē ir pazīstamas dažādas tiesību sistēmas, lielākās un pazīstamākās no tām ir romāņu – ģermāņu, anglosakšu, padomju, Ķīnas Tautas Republikas un islāma tiesību sistēmas. Katrai tiesību sistēmai ir raksturīga noteikta struktūra un noteikti tiesību avoti.
Katrai valstij ir raksturīga nacionālā tiesību sistēma. Katra tiesību sistēma nesastāv no vienas tiesību nozares, bet gan vairākām dažādām, kas regulē valstī pastāvošās attiecības, piemēram, civilā tiesību nozare, administratīvā tiesību nozare – katrā tiesību nozarē ir savi tiesību avoti, to hierarhija, bet tā kā šīs tiesību nozares darbojas savstarpēji saistīti, tad ir arī kopēji tiesību avoti, vai vismaz līdzīgi.
Aktuāli ir apskatīt administratīvos tiesību avotus, tā kā šo avotu apzināšana, izpratne, kā arī hierarhiskā pakārtotība ir ieguvusi ļoti lielu nozīmi gan pārvaldes institūciju (izpildvaras), gan administratīvās tiesas (tiesu varas) darbībā. Šī nozīmība ir saistīta ar to, ka deviņdesmito gadu sākumā Latvijas atgūtās neatkarības rezultātā gan valsts pārvalde, gan tiesu vara tika strauji transportēta no sociālistiskās tiesību sistēmas uz romāņu – ģermāņu tiesību sistēmu, kas Latvijā pastāvēja pirmās brīvvalsts laikā. Pārejot no vienas tiesību sistēmas uz otru nomainījās arī tiesību avoti, to hierarhiskā pakārtotība. Tā rezultātā valsts pārvaldes institūcijām, gan tiesām (atsevišķa administratīvā tiesa šajā laikā vēl nebija izveidota) bija jātransportējas no vienas sistēmas avotu piemērošanas uz citu, lai spētu veikt savu darbību (valsts pārvaldes iestādes), kā arī pieņemt tiesiskus lēmumus (tiesas) atbilstoši jaunajai valsts iekārtai.…
